1Vai! tiem, kas dodas uz Ēģipti pēc palīga, kas uz zirgiem paļaujas! Viņi paļaujas uz kararatiem, jo to daudz, un uz jātniekiem, jo tie varen stipri! Uz Israēla Svēto tie neraugās, un Kungu tie nemeklē!
2Bet arī viņam gudrības gana, viņš nesīs nelaimi, savus vārdus viņš neatsauks – viņš celsies pret ļaundaru namu un tiem, kas nekrietnajiem palīdz!
3Ēģiptieši ir cilvēki, nevis dievi, un viņu zirgi ir miesa, ne gars – Kungs jau izstiepis savu zobenu, kad klupinās palīgu, tad kritīs ir tas, kam šis palīdzējis, – visi ies bojā!
4Jo Kungs man teica tā: “Kā lauva ņurd vai lauva jaunulis pie laupījuma, kaut klaigā uz viņu viss ganu pulks – no klaigām tas nebīstas, no pūļa vis netrūkstas! Tā nāks lejā Pulku Kungs cīnīties Ciānas kalna virsotnē!
5Kā putni, kas laidelējas, tā Pulku Kungs sargās Jeruzālemi, sargās un izglābs, saudzēs un paglābs!
6Atgriezieties pie viņa, no kura esat galīgi atkrituši, Israēla dēli!
7Tajā dienā jūs visi atmetīsiet savus sudraba dievekļus un savus zelta dievekļus, ko savām rokām par grēku darinājuši!
8Asīrija nekritīs no vīra zobena, nedz cilvēka zobens to aprīs – tomēr tie bēgs no zobena un tās jaunekļus aizdzīs klaušās!
9Tās klints šausmās sagrūs, augstmaņi bīsies no karoga,” saka Kungs, kam Ciānā liesmu kvēle un kam Jeruzālemē krāsns!