1Vēstījums par Moābu. Tik vienā naktī izdeldēta, Moāba Āra nopostīta, tik vienā naktī izdeldēta, Moāba pilsēta nopostīta!
2Bajita un Dībona kāpa augstienēs raudāt, pār Nebo, pār Mēdbu Moābs gaudo – visas galvas ir plikas, nodzītas visas bārdas!
3Ielās tiem apjozti maisi, uz jumtiem un laukumos visi kauc un iztek raudās,
4un brēc Hešbona un Elāle, līdz Jahacai viņu balsis dzirdamas, tādēļ Moāba gurni ļogās, par to viņam dvēsele ļimst!
5Mana sirds par Moābu brēc! Viņa bēgļi jau pie Coaras, pie Eglat-Šelīšijas! Luhītas pārejā raudas rāpjas augšā! Horonaimas ceļā kāpj sagrāves brēcieni!
6Jo Nimrīmas ūdeņi pagalam izsīkuši – zāle nokaltusi, ne dīgsta, ne zaļuma nav!
7Tādēļ – ko sakrājuši, ko sarūpējuši, to pār Arabīmas strautu projām nes!
8Brēkšana sagrābusi visas Moāba robežas – līdz Eglaimai kauc, līdz Beēr-Elīmai kauc!
9Taču Dīmonas ūdeņi asiņu pilni, bet es sadošu Dīmonai vēl: kas Moābā izbēgs – tiem lauvas, un tiem, kas uz vietas paliks, – arī!