1Israēls bija kā stīgojošs vīnakoks, augļi tam ienācās – jo vairāk tam bija augļu, jo vairāk tas cēla altāru, jo labāka tam bija zeme, jo krāšņākus slēja elku stabus!
2Divkosīgas tiem bija sirdis, tagad tie vainīgi – viņš sagraus to altārus, viņš iznīdēs elku stabus!
3Tad tie teiks: mums nav ķēniņa, jo Kungu mēs nebijāmies, un kā lai ķēniņš mums palīdz?!
4Tie tik melš nieka zvērestus, slēdz derības – taču spriedums jau aug kā nezāle lauka vagās!
5Par Bēt-Āvenas teļiem dreb Samarijas iemītnieki, tauta sēro par tiem un zintnieki arīdzan – vēl līksmo par viņu godību, kaut tā jau atņemta!
6Gan tos uz Asīriju aizvedīs par dāvanu ķēniņam Jārēbam – negods pārņems Efraimu, tiks kaunā Israēls viņa padoma dēļ!
7Samarijas ķēniņu nošķels – kā skaidu ūdeņos!
8Āvenas augstienes tiks iznīcinātas – Israēla grēki! – ērkšķi un dadži zels uz viņu altāriem, un viņi teiks kalniem: brūciet pār mums! Un pauguriem: apberiet mūs!
9Jau kopš Gibas laikiem tu grēkoji, Israēl, – tāds pats tu palicis! Vai varmāku dēli Gibā nedabūs karu?!
10Kā gribēšu, tā pārmācīšu, sapulcēšu tautas pret tiem – tiks tiem par abām vainām!
11Efraims ir dīdīta tele, labprāt ļaujas, lai kuļ, es ķeršos pie viņa slaikā kakla, iejūgšu Efraimu – Jūda ars, Jēkabs ecēs!
12Sējiet taisnību, ievāciet žēlastību! Plēsiet sev jaunu plēsumu! Laiks meklēt Kungu – lai viņš nāk un liek līt taisnības lietum pār jums!
13Jūs arāt ļaunu un novācāt netaisnību! Ēdiet nu melu augļus, jo uz pašu spēkiem vien paļāvāties un uz saviem daudzajiem varoņiem!
14Tavā tautā atskanēs kara duna, sagrūs visi tavi nocietinājumi, kā kara dienās sagruva Šalmana un Bēt-Arbēla – sašķaidīs māti kopā ar bērniem!
15Tā tev būs, Bētele, par tavu nekrietno ļaunumu! Rītausmā šķeltin sašķels Israēla ķēniņu!