1Un Jāzeps metās pie sava tēva vaiga, raudāja pie viņa un skūpstīja viņu.
2Jāzeps pavēlēja saviem kalpiem dziedniekiem iebalzamēt savu tēvu, un dziednieki iebalzamēja Israēlu.
3Pagāja četrdesmit dienas, jo tik ilgi noritēja balzamēšana. Tad ēģiptieši viņu apraudāja septiņdesmit dienas.
4Kad apraudāšana beidzās, Jāzeps runāja ar faraona namu un teica: “Kaut jel es gūtu jūsu vēlību! – Sakiet jel faraonam:
5mans tēvs mani nozvērināja, sacīdams: redzi – es mirstu! Manā kapā, ko es sev izcirtu Kanaāna zemē, – tur apglabā mani! Ļauj jel man tagad iet un apglabāt tēvu, un es atkal atgriezīšos!”
6Faraons teica: “Ej un apglabā savu tēvu, kā tu esi zvērējis!”
7Un Jāzeps devās apglabāt savu tēvu, un kopā ar viņu devās visi faraona kalpi, viņa nama vecajie, un visi Ēģiptes zemes vecajie.
8Arī viss Jāzepa nams un viņa brāļi, un viņa tēva nams – tie atstāja Gošenes zemē tikai savus mazuļus, avis un vēršus.
9Un kopā ar viņu devās gan rati, gan jātnieki – tas bija varens pulks!
10Viņi atnāca līdz Goren-Ātādai, kas viņpus Jardānas, un tur viņi jo gauži un stipri viņu apraudāja. Savam tēvam viņš rīkoja sēras septiņas dienas!
11Tās zemes iemītnieki kanaānieši redzēja sēras Goren-Ātādā un teica: “Ēģiptiešiem šīs ir lielas sēras!” – tādēļ to vietu nosauca vārdā Ābel-Micraima, tā ir viņpus Jardānas.
12Un viņa dēli darīja, kā viņš tiem bija pavēlējis.
13Viņa dēli aiznesa viņu uz Kanaāna zemi un apglabāja Mahpēlas lauka alā, kuru kopā ar lauku sev par kapavietu Ābrahāms bija nopircis no hetieša Efrona, tā ir uz Mamres pusi.
14Pēc tam kad Jāzeps bija apglabājis savu tēvu, tas atgriezās Ēģiptē – viņš un viņa brāļi, un visi, kuri kopā ar viņu bija devušies apglabāt viņa tēvu.
15Kad Jāzepa brāļi saprata, ka viņu tēvs ir miris, viņi runāja: “Varbūt nu Jāzeps sāks turēt naidu un atdarīt mums visu ļauno, ko mēs viņam esam nodarījuši!”
16Un viņi lika Jāzepam teikt: “Tavs tēvs pirms nāves pavēlēja, sacīdams:
17tā sakiet Jāzepam: piedod savu brāļu noziegumu un grēku, kaut viņi tev darījuši ļaunu! Tad nu piedod tava tēva Dieva kalpu noziegumu!” Un Jāzeps raudāja par viņu teikto.
18Un atnāca arī viņa brāļi, krita viņa priekšā un teica: “Redzi – mēs tavi vergi!”
19Bet Jāzeps tiem teica: “Nebaidieties! Vai es Dieva vietā?!
20Kad jūs domājāt pret mani ļaunu, Dievs to domāja par labu, lai darītu kā šodien – liktu dzīvot lielai tautai!
21Un tagad – nebaidieties! Es apgādāšu jūs un jūsu mazuļus!” – un viņš tos nomierināja un runāja tiem pa prātam.
22Jāzeps dzīvoja Ēģiptē – viņš un viņa tēva nams. Jāzeps nodzīvoja simts desmit gadu.
23Jāzeps vēl redzēja Efraima dēlus trešajā augumā, arī Manases dēla Māhīra dēli piedzima Jāzepam uz ceļgaliem.
24Un Jāzeps teica saviem brāļiem: “Es nu mirstu, bet Dievs jūs nepametīs un no šīs zemes aizvedīs uz zemi, par kuru viņš ir zvērējis Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam!”
25Un Jāzeps nozvērināja Israēla dēlus: “Dievs jūs nepametīs, un jūs aizvedīsiet manus kaulus no šejienes!”
26Un Jāzeps nomira simts desmit gadu vecs, un tie viņu iebalzamēja un ielika viņu šķirstā Ēģiptē.