1Un Kungs pievērsās Sārai, kā viņš bija teicis, un Kungs darīja Sārai, kā bija teicis!
2Sāra kļuva grūta, un Sāra dzemdēja Ābrahāmam vecumā dēlu – tajā laikā, par kuru Dievs bija runājis.
3Un Ābrahāms nosauca savu dēlu, kas viņam bija piedzimis, ko viņam bija dzemdējusi Sāra, par Īzaku.
4Savu dēlu Īzaku Ābrahāms apgraizīja astoņu dienu vecumā, kā Dievs viņam bija pavēlējis.
5Ābrahāms bija simts gadu vecs, kad viņam piedzima dēls Īzaks.
6Un Sāra teica: “Dievs man devis smieklus – ikviens, kas to dzirdēs, nu smiesies ar mani!”
7Un viņa sacīja: “Kurš būtu teicis Ābrahāmam: Sāra vēl zīdīs dēlus! Bet es viņam dzemdēju dēlu vecumā!”
8Bērns auga un tika atšķirts no krūts, un dienā, kad viņu atšķīra, Ābrahāms sarīkoja lielas dzīres.
9Un Sāra redzēja, ka ēģiptietes Hāgares dēls, kuru tā bija dzemdējusi Ābrahāmam, smejas.
10Un viņa teica Ābrahāmam: “Patriec šo kalponi kopā ar viņas dēlu, jo šīs kalpones dēls nemantos kopā ar manu dēlu Īzaku!”
11Bet Ābrahāmam tas visai nepatika, jo tas bija viņa dēls.
12Un Dievs teica Ābrahāmam: “Nebēdā par zēnu un savu kalponi! Klausi visam, ko saka Sāra, tavi pēcnācēji nāks no Īzaka!
13Bet arī šīs kalpones dēlu es darīšu par tautu, jo viņš ir no tavas sēklas!”
14Ābrahāms cēlās agri no rīta, ņēma maizi un ūdens maisu, iedeva Hāgarei, uzkrāva viņai plecos un kopā ar bērnu sūtīja viņu prom. Un viņa gāja un klīda pa Bēršebas tuksnesi.
15Ūdens maisā beidzās, un viņa pameta bērnu zem kāda krūma,
16aizgāja un apsēdās viņam iepretim iztālēm, loka šāviena attālumā. Viņa sacīja: “Lai man nav jānoskatās sava bērna nāvē!” Viņa sēdēja tam iepretim, pacēla savu balsi un raudāja.
17Tad Dievs izdzirdēja zēna balsi, un Dieva eņģelis sauca uz Hāgari no debesīm un teica viņai: “Kas tev, Hāgare? Nebaidies, jo Dievs ir sadzirdējis zēna balsi, kur viņš ir!
18Celies, ņem zēnu un turi viņu stipri savās rokās, jo es viņu darīšu par lielu tautu!”
19Un Dievs atvēra viņas acis, un viņa redzēja ūdens aku, gāja un piepildīja savu maisu ar ūdeni un deva zēnam dzert.
20Dievs bija ar zēnu, un viņš uzauga, dzīvoja tuksnesī un kļuva par loka šāvēju.
21Viņš dzīvoja Pārānas tuksnesī, un viņa māte ņēma viņam sievu no Ēģiptes zemes.
22Tajos laikos notika tā – Abīmelehs un Pīhols, viņa karaspēka pavēlnieks, teica Ābrahāmam: “Dievs ir ar tevi it visā, ko tu dari.
23Un tagad – zvēri man še pie Dieva, ka nekrāpsi mani un manus pēcnācējus, bet darīsi man un zemei, kur tu mīti, tikpat labi, kā es darīju tev!”
24Un Ābrahāms teica: “Es zvēru!”
25Tad Ābrahāms pārmeta Abīmeleham par ūdens aku, ko tam bija nolaupījuši Abīmeleha vergi.
26Bet Abīmelehs teica: “Es nezinu, kas to ir izdarījis, un tu man arī neesi teicis, un līdz šai dienai es neko par to neesmu dzirdējis!”
27Ābrahāms ņēma avis un vēršus, deva Abīmeleham, un viņi noslēdza derību.
28Un Ābrahāms nolika savrup septiņus jērus.
29Abīmelehs teica Ābrahāmam: “Kas tie par septiņiem jēriem, ko tu noliki savrup?”
30Bet viņš sacīja: “Tev jāņem no manis šie septiņi jēri, lai tu būtu man par liecinieku, ka es esmu izracis šo aku!”
31Tādēļ viņš nosauca šo vietu par Bēršebu – jo tur viņi abi zvērēja.
32Bēršebā viņi noslēdza derību, un tad Abīmelehs un viņa karaspēka pavēlnieks Pīhols cēlās un atgriezās filistiešu zemē.
33Un Ābrahāms Bēršebā stādīja tamarisku un piesauca tur Kunga, mūžīgā Dieva, vārdu.
34Ābrahāms mita filistiešu zemē ilgu laiku.