1Sāc žēlabu dziesmu par Israēla valdniekiem
2un saki: “Tava māte bija lauvene starp lauvām! Starp jauniem lauvām zvilnēja, mazuļus vairoja,
3vienu mazuli tā loloja, tas izauga par lauvu, tas mācījās medīt un plēsa cilvēkus.
4Kad tautas to padzirdēja, notvēra viņu lauvu bedrē un aizveda važās uz Ēģipti.
5Viņa redzēja, ka to zaudējusi, zuda tai cerības – un tā citu mazuli uzaudzināja par lauvu.
6Tas ložņāja lauvu barā, par lauvu tas izauga, tas mācījās medīt un plēsa cilvēkus.
7Viņš postīja cietokšņus un deldēja pilsētas, iztukšoja zemi pavisam, tik ar rūcienu!
8Tad tautas no visām pavalstīm cēlās pret viņu – uzmeta tīklus, saķēra lauvu bedrē,
9viņu saslēdza važās un veda pie Bābeles ķēniņa, iegrūda cietoksnī – tad Israēla kalnos vairs nedzirdēja šo rēcam!
10Tava māte kā vīnakoks, kas dēstīts pie ūdens vīnadārzā, tas augļu pilns, kupliem zariem, jo ūdens – papilnam!
11Tam bija stipri zari, kas derēja valdnieku zižļiem, tas slējās augstāk par citām lapotnēm, tas stalti stāvēja kupliem zariem –
12bet niknumā to izrāva un zemē nosvieda, austrenis to kaltēja, un augļi tam sažuva, nokalta stiprie zari – uguns to rija!
13Nu tas pārstādīts tuksnesī, izkaltušā un iztvīkušā zemē.
14Pa zariem skrien uguns un aprij augļus, nav vairs tam stipro zaru, kas valdnieku zižļiem derēja!” Šī ir žēlabu dziesma – nu vaimanājiet!