1Tas notika trīsdesmitā gada ceturtā mēneša piektajā dienā, kad es ar izsūtītajiem biju viņpus Kebaras upes, – debesis atvērās, un es redzēju Dieva parādību.
2Šā mēneša piektajā dienā apritēja ķēniņa Jehojāhīna piektais gūsta gads.
3Kunga vārds nāktin nāca pār Ecehiēlu, priestera Būzī dēlu, kaldiešu zemē viņpus Kebaras upes – tur Kunga roka bija pār viņu.
4Es skatījos, un redzi – negaisa viesulis nāca no ziemeļiem – milzīgs mākonis un liesmojoša uguns, visapkārt tai spožums, un vidū tā mirdzēja kā varš ugunī.
5Šķita, ka vidū ir četras būtnes, kas izskatījās kā cilvēki.
6Ikvienam no tiem bija četras sejas un četri spārni.
7To kājas bija taisnas, bet kāju pēdas kā teļa nagi, un tie spīdēja kā spodrināts varš.
8Zem spārniem tiem visās četrās pusēs bija cilvēka rokas. Tiem bija gan četras sejas, gan četri spārni.
9Spārni saskārās viens ar otru. Kad tie gāja, tie nepagriezās, bet ikviens devās taisni uz priekšu.
10Izskats tiem bija šāds – katram bija cilvēka seja un labajā pusē lauvas seja, kreisajā pusē katram bija vērša seja un katram bija ērgļa seja.
11To sejas un spārni bija vērsti augšup, divi spārni saskārās kopā, bet ar otriem diviem tie apklāja savu ķermeni.
12Ikviens devās taisni uz priekšu – tie devās turp, kurp gars tos veda, un, kad tie gāja, tie nepagriezās.
13Šīs būtnes izskatījās kā degošas ogles, tās bija kā lāpas. Kā spoža uguns šaudījās starp būtnēm, un no uguns plaiksnīja zibens.
14Būtnes šaudījās kā zibens turp un atpakaļ.
15Es skatījos uz būtnēm, un redzi – tām priekšā iesāņus uz zemes bija riteņi, pavisam četri.
16Izskatījās, ka riteņi darināti no zeltaina topāza. Visi četri bija līdzīgi pēc izskata un darināti tā, ka ritenis bija ritenī,
17tie gāja uz četrām pusēm, un, kad tie gāja, tie nepagriezās.
18Riteņu loki bija augsti un biedējoši, visi četri loki visapkārt bija pilni acu.
19Kad būtnes gāja, tām blakus gāja arī riteņi, un, kad tās pacēlās virs zemes, pacēlās arī riteņi.
20Kad vien gars gribēja iet, gāja arī tās un riteņi cēlās kopā ar tām, jo būtņu gars bija riteņos.
21Kad tās gāja, arī tie gāja, un, kad tās apstājās, arī tie apstājās. Kad tās pacēlās virs zemes, kopā ar tām cēlās riteņi, jo būtņu gars bija riteņos!
22Virs būtņu galvām bija it kā debesjums – spožs kā ledus, baisi tas pletās pār to galvām.
23Būtņu spārni zem debesjuma bija izstiepti viens pret otru. Katrai bija divi spārni apsegam – ikviena ar diviem sedza savu ķermeni.
24Es dzirdēju spārnus švīkstam kā varenus ūdeņus krācam, kā Visuvarenā balsi. Kad tās gāja – šalca kā negaisā, kā kara troksnī. Apstājoties tās spārnus nolaida.
25Un, kad tās nolaida spārnus, atskanēja balss no debesjuma, kas tām bija virs galvas.
26Debesjumā virs to galvām varēja redzēt safīram līdzīgu troni, un tronī sēdēja kāds, kas šķita kā cilvēks.
27Es redzēju viņam visapkārt kā spīdošu varu, kā uguni! Gar viņa gurniem gan uz augšu, gan uz leju es redzēju uguni, spožumu visapkārt viņam –
28kā varavīksni mākoņos lietainā dienā, kā spožumu visapkārt viņam. Viņš bija līdzīgs Kunga godībai. Es viņu ieraudzīju, kritu uz sava vaiga un dzirdēju balsi.