1Viss Israēla dēlu pulks gāja pa Sīna tuksnesi, kā Kungs bija teicis. Tad viņi apstājās Refidīmā, un tautai nebija ūdens, ko dzert.
2Tauta strīdējās ar Mozu un sacīja: “Dod mums ūdeni, ko dzert!” Bet Mozus tiem teica: “Kāpēc jūs strīdaties ar mani?! Kāpēc jūs pārbaudāt Kungu?!”
3Tauta, slāpdama pēc ūdens, kurnēja pret Mozu un teica: “Kāpēc tu atvedi mūs no Ēģiptes – vai lai nogalētu mūs, mūsu dēlus un mūsu ganāmpulkus slāpēs?!”
4Un Mozus brēca uz Kungu, sacīdams: “Ko lai es daru šai tautai – vēl mazliet, un tie mani nomētās akmeņiem!”
5Un Kungs teica Mozum: “Izej tautas priekšā, ņem sev līdzi dažus Israēla vecajos un savu spieķi, ar ko tu siti Nīlu, ņem to rokā un ej!
6Redzi, es nostāšos tavā priekšā uz klints Horebā – tad tu sit klinti, un no tās izplūdīs ūdens, un tauta varēs dzert!” Un Mozus tā darīja, Israēla vecajiem redzot.
7Tās vietas viņš nosauca par Masu un Merību, jo Israēla dēli bija strīdējušies un pārbaudījuši Kungu, sacīdami: “Vai Kungs ir ar mums vai nav?!”
8Tad nāca Amālēks un karoja ar Israēlu Refidīmā.
9Un Mozus teica Jozuam: “Izraugies no mums vīrus un ej karot ar Amālēku! Rīt es nostāšos kalna galā ar Dieva nūju rokā!”
10Jozua darīja, kā Mozus viņam teica, – cīnījās ar Amālēku. Bet Mozus, Ārons un Hūrs uzkāpa kalna galā.
11Un bija tā – kad Mozus turēja savu roku paceltu, tad Israēls uzvarēja, bet, kad viņš atpūtināja roku, uzvarēja Amālēks.
12Kad Mozus rokas nogura, viņi paņēma akmeni un palika zem tām; viņš sēdēja uz tā, bet Ārons un Hūrs turēja viņa rokas no abām pusēm – un viņa rokas palika izstieptas, kamēr norietēja saule.
13Un Jozua uzvarēja Amālēku un viņa ļaudis ar zobenu.
14Un Kungs teica Mozum: “Raksti šo visu grāmatā, lai paliek atmiņā, un stāsti Jozuam – izdzēst es izdzēsīšu Amālēka piemiņu zem debesīm!”
15Tad Mozus uzcēla altāri un nosauca to vārdā “Kungs – mans karogs”.
16Viņš teica: “Jo roka uz Kunga troņa! Karš Kungam ar Amālēku uz paaudžu paaudzēm!”