1Tad Mozus un Israēla dēli dziedāja Kungam šo dziesmu: “Es dziedāšu Kungam, jo viņš augstin augsts – ir zirgus, ir jātniekus iemeta jūrā!
2Mans spēks, mana dziesma ir Kungs! Viņš ir mans glābiņš, viņš ir mans Dievs, es slavēšu viņu! Mana tēva Dievs – viņu cildināšu!
3Kungs ir karotājs, Kungs ir viņa vārds!
4Faraona ratus un karapulkus viņš iemeta jūrā! Viņa labākie ratu braucēji noslīka Niedru jūrā!
5Dzīle tos apklājusi, dzelmē kā akmens tie nogājuši!
6Tava labā roka, Kungs, dižojas spēkā! Tava labā roka, Kungs, sadragā naidnieku!
7Tavas augstības varenībā tu iznīdē dumpiniekus! Tu savu kvēli sūti – tā aprij viņus kā salmus!
8Ar tavu nāšu dvesmu tika savākti ūdeņi – kā mūris, kā straumes tie stājās, dzīles sastinga jūras sirdī!
9Naidnieks teica: es dzīšos, es pievārēšu, dalīšu laupījumu, ko kāroju, – dabūšu, izraušu savu zobenu, ar savu roku tos iznīdēšu!
10Tu uzpūti savu dvašu – viņus apklāja jūra, kā svins tie nogrima dziļajos ūdeņos!
11Kas ir kā tu starp dieviem, Kungs?! Kas ir kā tu, augsts svētumā, bijājams slavā, kas dara brīnumus!
12Tu izstiepi savu labo roku – viņus aprija zeme!
13Tu savā žēlastībā vadīji tautu, ko izpirki, ar savu spēku to vedināji uz sava svētuma mājokļiem!
14Dzirdēja tautas – nodrebēja, sāpes sakampa Filistijas iemītniekus!
15Tad satrūkās Edoma virsnieki pār tūkstošiem, Moāba vadoņi – sagrāba viņus trīsas, pašķīda visi Kanaāna iemītnieki!
16Tiem uzkritušas briesmas un šaušalas no tava lielā elkoņa! Tie klusēs kā akmens, līdz paies garām tava tauta, Kungs, līdz paies garām tauta, kuru tu izpirki!
17Tu atvedi to un iedēstīji sava mantojuma kalnā! Savu mītni tu, Kungs, taisīji, mana Kunga svētvietu tavas rokas iedibināja!
18Kungs lai valda mūžam un vēl!
19Kad faraona zirgi, rati un jātnieki nonāca jūrā, Kungs lika, lai pār tiem nāk jūras ūdeņi, bet Israēla dēli izgāja caur jūru pa sausu zemi.”
20Tad praviete Mirjāma, Ārona māsa, ņēma rokā bungas, un visas sievietes devās tai pakaļ bungodamas un diedamas.
21Un Mirjāma tām teica: “Dziediet Kungam, jo viņš augstin augsts, ir zirgus, ir jātniekus iemeta jūrā!”
22Mozus vadīja Israēlu no Niedru jūras, un viņi izgāja Šūras tuksnesī. Trīs dienas viņi gāja pa tuksnesi un neatrada ūdeni.
23Tad viņi nonāca Mārā, bet nevarēja dzert Māras ūdeni, jo tas bija rūgts – tādēļ to nosauca: Māra.
24Un tauta kurnēja pret Mozu, sacīdama: “Ko lai mēs dzeram?!”
25Un viņš brēca uz Kungu, un Kungs viņam parādīja kādu koku – viņš iemeta to ūdenī, un ūdens kļuva salds. Tur viņš tiem deva likumus un tiesu, tur viņš tos pārbaudīja
26un sacīja: “Ja klausīsiet Kunga, sava Dieva, balsij un darīsiet to, kas taisns viņa acīs, klausīsiet viņa pavēlēm un turēsiet viņa likumus, tad visas sērgas, ko es uzliku ēģiptiešiem, es jums neuzlikšu, jo es esmu Kungs, jūsu ārsts!”
27Un viņi nonāca Ēlīmā – tur bija divpadsmit ūdens avoti un septiņdesmit palmas, tur viņi apmetās pie ūdens.