1Redzi, posts, ko esmu redzējis zem saules – smagi tas gulstas pār cilvēku:
2Dievs cilvēkam dod bagātību, mantu un godu, un tam netrūkst it nekā, ko viņš kāro, – bet Dievs neļauj viņam no tā baudīt, un to bauda svešinieks! Tā ir tikai tukšība un ļauna sērga, redzi, tā!
3Kaut cilvēkam dzimst simts bērnu un kaut viņš nodzīvo ilgus gadus, ka mūža dienu bez skaita, – ja viņš negūst prieku no dzīves jaukuma un pat netiek apbedīts, kā pienākas, tad es saku: labāk dzimt nedzīvam nekā tādam!
4Tukšība ir viņa atnākšana, un tumsā tas aiziet, un tumsa sedz viņa vārdu,
5pat sauli viņš nav redzējis un pazinis, – bet viņš rod vairāk miera nekā tas otrs,
6kaut tas būtu dzīvojis tūkstoš gadus un otrtik, neredzēdams laba. Vai tad visi neaiziet uz vienu un to pašu vietu?
7Cilvēks tik pūlas priekš savas mutes, bet viņa kāre nav piepildīta!
8Kas gudrajam tiek vairāk nekā muļķim? Ko nabagam līdz, ka viņš zina dzīves ceļus?
9Labāks tas, ko acis redz, nevis tas, pēc kā dvēsele dzenas, – tā arī ir tukšība un vēja tvarsts.
10Viss, kas ir bijis, jau ir vārdā nosaukts! Un visi zina, kas ir cilvēks un ka viņš nejaudā stāties pret to, kas stiprāks par viņu.
11Jo vairāk vārdu, jo vairāk tukšības – kas no tā cilvēkam?
12Kurš zina, kas cilvēkam dzīvē labs – viņa dzīves skaitītās, tukšās dienās, ko viņš aizvada kā ēna? Un kurš var cilvēkam pateikt, kas būs pēc viņa zem saules?