1“Klausieties, debesis, un es runāšu! Sadzirdi, zeme, ko es teikšu!
2Lai pil kā lietus mana pamācība, lai lās kā rasa mana runa – kā lietus pār mauru, kā lītavas pār zāli,
3jo Kunga vārdu es piesaucu! Slavējiet mūsu Dieva lielumu!
4Viņa darbs – vienlaidus klints! Visi viņa ceļi ir patiesi! Patiesības Dievs, kam nav vainas, taisns un taisnīgs viņš ir!
5Viņa priekšā tie apgānījušies, ne viņa dēli – nešķīsti tie, šķība un greiza paaudze!
6Vai to jūs nodarāt Kungam?! Tauta dumjā un neldzīgā! Vai ne viņš ir tavs tēvs, kas izpircis tevi? Viņš tevi radīja un audzināja!
7Atceries vissenās dienas, apjēdz audžaudžu gadus, jautā savam tēvam, un viņš tev teiks, saviem vecajiem, un tie tev pastāstīs!
8Kad Visuaugstais deva tautām mantojumu, kad viņš nošķīra cilvēka dēlus, viņš nolika robežas tautām pēc Israēla dēlu skaita!
9Kunga daļa ir viņa tauta, Jēkabs – viņa mantojuma tiesa!
10Viņš to atrada tuksneša zemē, tukšumā, svelmē, kailatnē, par viņu gādāja, to aprūpēja, sargāja kā savu acuraugu!
11Kā ērglis nomodā par savu ligzdu, pār saviem ērglēniem plīv, izpleš spārnus, tos segdams, gulda tos savās dūnās, –
12tā Kungs viens veda viņus, kopā ar viņu nebija cita dieva!
13Kā seglos viņš nolika tos savas zemes augstienēs, lauka labumiem ēdināja, viņš zīdīja tos ar medu no klints un ar eļļu no krama,
14ar govju sviestu un kazu pienu, ar jēru treknumu, ar Bāšānas auniem un kazām, ar visleknākajiem kviešiem, – un tu dzēri sarkanās vīnogu asinis!
15Mans mīlulis aptaukojās un sāka spārdīties – tu aptaukojies, apvēlies, pietūki! – un atmeta Dievu, kas viņu radījis, noniecināja savas pestīšanas klinti!
16Darīja viņu greizsirdīgu ar svešiem dieviem, ar preteklībām viņu kaitināja!
17Kāva upurus dievekļiem, kas pat nav dievi, pie tādiem dieviem, ko nepazina, pie jauniem un tāliem gāja, par tiem tavi tēvi pat nenojauta!
18Klinti, kas tevi dzemdināja, pret citiem tu iemainīji, tu aizmirsi Dievu, kas tevi dzemdēja sāpēs!
19To redzēja Kungs un nicināja, noskaitās uz saviem dēliem un meitām,
20viņš teica: es paslēpšu savu vaigu no tiem, es viņu galu vēl ieraudzīšu, jo visa to paaudze sagānījusies, tie ir dēli, kam ticības nav!
21Tie darīja mani greizsirdīgu ar tiem, kas pat nav dievi, ar saviem elkiem mani kaitināja! Es greizsirdībā tiem uzsūtīšu tādus, kas pat nav tauta, ar nelgu tautu tos kaitināšu!
22Manās dusmās iedegsies uguns, tā degs līdz šeola dzīlēm, aprīs zemi un tās augļus un aizdegs kalnu pamatus!
23Es tiem ļaunumu nesīšu, savas bultas pret viņiem sūtīšu!
24Bads tos vārdzinās, karsonis aprīs un rūgtais mēris! Un zvēru zobus tiem uzsūtīšu un odzes, kas pīšļos rāpo!
25No ārpuses kaus zobens un no iekšpuses šaušalas – gan jaunekli, gan jaunavu, gan zīdaini, gan sirmgalvi!
26Tad es teiktu: es tos izkaisīšu, cilvēkos viņu piemiņu izdeldēšu, –
27ja vien no ienaidnieku dusmības es nevairītos, ka viņa ienaidnieki lepni neiedomājas, ka nesaka: mēs esam stiprāki, ne Kungs to visu darīja!
28Jo tie ir ļaudis, kam padoms zudis un kam nav saprašanas!
29Kaut tie taptu gudrāki un reiz saprastu, nojēgtu savu galu!
30Kā lai viens vajā tūkstoti un divi liek ļaunumam bēgt?! – ja Klints tos viņiem nebūtu nodevusi, ja Kungs tos tiem nebūtu atdevis!
31Jo viņu klints nav tāda kā mūsu Klints! Mūsu ienaidnieki paši sev tiesu sprieduši!
32Jo no Sodomas vīnakokiem ir viņu vīnogas un no Gomoras laukiem! Viņu vīnogas ir indes vīnogas, un tām rūgti ķekari!
33Viņu vīns – nezvēru inde un drausms odžu nāveklis!
34Vai tas pie manis nav noglabāts? Vai nav manās krātuvēs aizzīmogots?
35Es atriebšu un atdarīšu, kad tiem paslīdēs kāja, tuvu ir viņu posta diena, jau steidz tas, kas tiem nospriests!
36Kungs tiesās savu tautu, bet savus kalpus viņš žēlos, kad redzēs, ka tiem nolaižas rokas un ka tiem gals klāt!
37Viņš teiks: kur viņu dievi, klintis, aiz kurām tie slēpās,
38kas viņu upuru taukus rija un lejamo upuru vīnu tempa?! Lai tie nāk un jums palīdz! Lai tie jums ir patvērums!
39Tagad jūs redzat, ka es – tas! Nav cita dieva, vien es! Es nāvēju, un es daru dzīvu! Es ievainoju, un es sadziedēju! Neviens nevar glābt no manas rokas!
40Līdz debesīm es savu roku pacēlu, teicu: es dzīvs uz mūžiem!
41Ja es notrīšu sava zobena asmeni un mana roka sāks tiesāt, tad es atriebšu saviem ienaidniekiem, tiem, kas nīst mani, es atmaksāšu!
42Savas bultas es dzirdīšu asinīm, un mans zobens rīs miesu – nokauto asinis un gūstekņus un ienaidnieka matainās galvas!
43Līksmojiet, tautas, par viņa tautu, jo viņš atriebj savu kalpu asinis, atmaksā saviem ienaidniekiem, šķīsta savu zemi un tautu!”
44Mozus nāca un sacīja visus šīs dziesmas vārdus kopā ar Jozuu, Nūna dēlu, lai dzird visa tauta.
45Kad Mozus bija beidzis runāt uz Israēlu,
46viņš tiem sacīja: “Ņemiet šos vārdus, ko es jums šodien pavēlēju, pie sirds, lai jūs tos varētu mācīt saviem dēliem, ka tie ievēro un pilda visus šīs bauslības vārdus,
47jo tā jums nav nekāda nieka lieta, bet gan jūsu dzīvība – tā jūs sev paildzināsiet dienas tajā zemē, kuru iemantot jūs dodaties pāri Jardānai.”
48Un tajā pašā dienā Kungs sacīja Mozum:
49“Kāp Abārīma kalnos, Nebo kalnā, kas iepretī Jērikai, un skaties uz Kanaāna zemi, ko es dodu Israēla dēliem par īpašumu!
50Un mirsti tajā kalnā, kur tu būsi uzkāpis, un tiec piepulcināts savai tautai, – tāpat kā tavs brālis Ārons nomira Hora kalnā un tika piepulcināts savai tautai, –
51tādēļ ka tu mani pievīli Israēla dēlu priekšā pie Kādēšas Merības ūdeņiem, Cīna tuksnesī, jo tu mani tur nesvētīji Israēla dēlu vidū!
52Iztālēm tu redzēsi to zemi, bet tu neiesi uz to zemi, ko es dodu Israēla dēliem!”