1Visas Israēla ciltis atnāca pie Dāvida uz Hebronu un sacīja: “Redzi, mēs esam no tava kaula un tavas miesas!
2Arī agrāk, kad mūsu ķēniņš bija Sauls, tu biji tas, kurš vadīja Israēlu, un tev Kungs ir sacījis: tu ganīsi manu tautu Israēlu, tu būsi valdnieks pār Israēlu.”
3Un visi Israēla vecajie atnāca pie ķēniņa uz Hebronu, un ķēniņš Dāvids Hebronā slēdza ar viņiem Kunga priekšā derību, un viņi svaidīja Dāvidu par Israēla ķēniņu.
4Dāvids bija trīsdesmit gadus vecs, kad kļuva par ķēniņu; viņš bija ķēniņš četrdesmit gadus.
5Septiņus gadus un sešus mēnešus viņš valdīja pār Jūdu Hebronā, un Jeruzālemē viņš valdīja trīsdesmit trīs gadus pār visu Israēlu un Jūdu.
6Ķēniņš ar saviem vīriem devās uz Jeruzālemi pret jebūsiešiem, kas mita tajā zemē. Viņi sacīja Dāvidam: “Tu šeit neienāksi, jo pat aklie un tizlie tevi atvairīs!” Viņi domāja: Dāvids šeit neienāks!
7Bet Dāvids ieņēma Ciānas cietoksni – nu tā ir Dāvida pilsēta!
8Todien Dāvids sacīja: “Ikviens, kas kauj jebūsiešus, lai uzrāpjas pa ūdens akas eju un sasniedz tos tizlos un aklos, ko ienīst Dāvida sirds!” Tāpēc arī saka: “Akls un tizls neienāks namā!”
9Dāvids apmetās cietoksnī un nosauca to par Dāvida pilsētu. Dāvids to apbūvēja, sākot no Millo.
10Un Dāvids augtin auga varenībā, un Kungs, Pulku Dievs, bija ar viņu.
11Tīras ķēniņš Hīrāms sūtīja pie Dāvida vēstnešus. Viņš sūtīja arī ciedru kokus, kokgriezējus un akmeņkaļus, un tie uzcēla Dāvidam namu.
12Dāvids saprata, ka Kungs viņu ir apstiprinājis par Israēla ķēniņu un ir paaugstinājis viņa valdīšanu savas tautas Israēla dēļ.
13Un Dāvids ņēma vēl vairāk blakussievu un sievu no Jeruzālemes, kad viņš bija atnācis no Hebronas, un tās dzemdēja Dāvidam vēl vairāk dēlu un meitu.
14Šie ir vārdi tiem, kas viņam piedzima Jeruzālemē: Šammua, Šobābs, Nātāns, Sālamans,
15Jibhārs, Elīšūa, Nefegs, Jāfīa,
16Elīšāma, Eljāda un Elīfelets.
17Kad filistieši padzirdēja, ka Dāvids svaidīts par Israēla ķēniņu, tie visi nāca, tīkodami pēc Dāvida dzīvības. Kad Dāvids to uzzināja, viņš devās lejā cietoksnī.
18Filistieši nāca un izvietojās Refāiešu ielejā.
19Dāvids izjautāja Kungu: “Vai man doties pret filistiešiem? Vai tu tos nodosi manā rokā?” Kungs atbildēja: “Ej! Es atdošu filistiešus tavā rokā.”
20Dāvids devās uz Baal-Pracīmu un sakāva tur filistiešus. Tad Dāvids teica: “Kungs satrieca manus ienaidniekus pirms manis – kā ūdens šalti.” Tāpēc šo vietu sauc Baal-Pracīma.
21Filistieši tur pameta savus elkus, un Dāvids ar saviem vīriem tos aiznesa.
22Tad filistieši nāca vēlreiz un izvietojās Refāiešu ielejā.
23Dāvids izjautāja Kungu, un viņš teica: “Neej taisni, apej no aizmugures un dodies pret tiem no balzamkoku puses.
24Tiklīdz balzamkoku galotnēs sadzirdēsi soļus, traucies, jo tad Kungs būs izgājis sakaut filistiešu karapulku!”
25Dāvids darīja, kā Kungs viņam lika, un kāva filistiešus no Gebas līdz pat Gezerai.