1Pēc tam Dāvids jautāja Kungam: “Vai man doties uz kādu no Jūdas pilsētām?” Un Kungs viņam atbildēja: “Dodies!” Tad Dāvids jautāja: “Kurp man doties?” Un viņš atbildēja: “Uz Hebronu.”
2Un Dāvids devās turp kopā ar abām sievām – jizreēlieti Ahīnoamu un karmelieša Nābāla atraitni Abīgailu.
3Tāpat Dāvids ņēma līdzi arī vīrus, kas turējās kopā ar viņu – ikkatru ar viņa saimi –, un tie apmetās Hebronas apkārtnes pilsētās.
4Tad atnāca Jūdas vīri, un viņi tur svaidīja Dāvidu par ķēniņu Jūdas namam. Un Dāvidam pastāstīja, ka Saulu apbedījuši vīri no Jābēš-Gileādas.
5Dāvids sūtīja vēstnešus pie vīriem, kas Jābēš-Gileādā, un sacīja: “Jūs esat Kunga svētīti par to, ka izrādījāt laipnību savam kungam Saulam, viņu apbedīdami.
6Tad nu arī Kungs izrādīs jums žēlastību un būs uzticams un arī es būšu jums vēlīgs, tādēļ ka jūs tā esat darījuši.
7Tad nu lai jūsu rokas ir stipras un sirdis drošas, jo jūsu kungs Sauls ir miris, bet mani Jūdas nams ir svaidījis par savu ķēniņu!”
8Abnērs, Nēra dēls, Saula karaspēka virspavēlnieks, ņēma Saula dēlu Īš-Bošetu un aizveda pāri Jardānai uz Mahanaimu.
9Viņš to iecēla par ķēniņu Gileādam, Ašēram, Jizreēlai, Efraimam, Benjāminam un visam Israēlam.
10Saula dēls Īš-Bošets bija četrdesmit gadus vecs, kad kļuva par Israēla ķēniņu, un viņš valdīja divus gadus. Vienīgi Jūdas nams sekoja Dāvidam.
11Dāvida valdīšanas laiks Hebronā pār Jūdas namu bija septiņi gadi un seši mēneši.
12Abnērs, Nēra dēls, kopā ar Saula dēla Īš-Bošeta kalpiem devās no Mahanaimas uz Gibeonu.
13Ceļā devās arī Joābs, Cerūjas dēls, kopā ar Dāvida kalpiem, un viņi visi sastapās pie Gibeonas dīķa. Vieni apmetās dīķim vienā pusē un otri – otrā pusē.
14Tad Abnērs teica Joābam: “Lai taču puiši ceļas un uzrīko mūsu priekšā sacīkstes!” Joābs atbildēja: “Lai notiek!”
15Tad no Saula dēla Īš-Bošeta puses cēlās un iznāca divpadsmit benjāminieši un arī no Dāvida kalpiem – divpadsmit vīri.
16Tie grāba viens otru aiz galvas un grūda viens otram sānos zobenu un krita visi reizē. Šo vietu Gibeonā sauc par Helkat-Cūrīmu.
17Kauja todien bija briesmīgi nežēlīga, un Dāvida kalpi sakāva Abnēru un Israēla vīrus.
18Tur bija arī trīs Cerūjas dēli – Joābs, Abīšajs un Asā-Ēls. Asā-Ēls bija tik ātrs kā gazele laukā –
19Asā-Ēls dzinās pakaļ Abnēram, nenovērsdamies no Abnēra soļiem ne pa labi, ne pa kreisi.
20Abnērs atskatījās un teica: “Vai tas esi tu, Asā-Ēl?” Un tas atbildēja: “Es!”
21Abnērs viņam sacīja: “Nogriezies uz vienu vai otru pusi, satver kādu no puišiem un ņem sev viņa ieročus.” Bet Asā-Ēls negribēja beigt viņu vajāt.
22Abnērs viņam vēlreiz sacīja: “Novērsies taču no manis! Kādēļ man tevi notriekt pie zemes, kā lai es pēc tam skatos acīs tavam brālim Joābam!”
23Bet viņš neatstājās, un Abnērs ar šķēpa otru galu iedūra viņam vēderā. Šķēps izdūrās viņam cauri, viņš pakrita un uz vietas bija beigts. Ikviens, kas nonāca līdz vietai, kur Asā-Ēls bija pakritis un miris, apstājās.
24Bet Joābs un Abīšajs dzinās pakaļ Abnēram, un saule jau bija norietējusi, kad viņi nonāca pie Olekts pakalna, kas pirms Gīhas ceļā uz Gibeonas tuksnesi.
25Benjāminieši sapulcējās pie Abnēra – kopā sanāca vesels pulks, un tie nostājās kalna galā.
26Un Abnērs sauca Joābam: “Vai lai zobens rij bez mitas? Vai tad tu nezini, ka beigās būs rūgti? Cik ilgi tu vēl neteiksi ļaudīm, lai pārtrauc vajāt savus brāļus?”
27Joābs atbildēja: “Dzīvs Dievs! Ja tu nebūtu runājis, tad tikai no rīta vīri beigtu vajāt savus brāļus.”
28Joābs pūta ragu, un visi ļaudis apstājās un vairs nedzinās pakaļ israēliešiem un neturpināja cīņu.
29Tad Abnērs ar saviem vīriem visu nakti gāja cauri Arābai, šķērsoja Jardānu, izgāja cauri aizai un nonāca Mahanaimā.
30Joābs atgriezās no Abnēra vajāšanas, sapulcināja visus ļaudis, un no Dāvida kalpiem bez Asā-Ēla trūka tikai deviņpadsmit vīru.
31Bet no Abnēra vīriem benjāminiešiem Dāvida kalpi bija nokāvuši trīs simti sešdesmit vīru.
32Asā-Ēlu viņi aiznesa un apbedīja viņa tēva kapā Betlēmē. Tad Joābs un viņa vīri gāja visu nakti, un rītausmā tie nonāca Hebronā.