1Ķēniņš lika, lai pie viņa sapulcējas visi Jūdas un Jeruzālemes vecajie.
2Ķēniņš devās uz Kunga namu un kopā ar viņu visi Jūdas vīri un visi Jeruzālemes iemītnieki, priesteri, pravieši un visa tauta no maza līdz lielam. Viņš tiem lasīja priekšā Kunga namā atrastās derības grāmatas vārdus.
3Ķēniņš stāvēja uz paaugstinājuma un Kunga priekšā noslēdza derību, solīdams, ka no visas sirds un dvēseles sekos Kungam, pildīs viņa baušļus, viņa liecības un viņa likumus, ievērodams šajā grāmatā rakstītos derības vārdus. Visa tauta saistījās derībā.
4Ķēniņš pavēlēja augstajam priesterim Hilkijam un virspriesteriem, un durvju sargiem iznest ārā no Kunga tempļa visas Baalam, Ašērai un debesu pulkiem taisītās lietas un sadedzināt tās ārpus Jeruzālemes Kidronas laukos, un pelnus nest uz Bēteli.
5Viņš atcēla elku priesterus, kurus Jūdas ķēniņi bija iecēluši kvēpināt Jūdas pilsētu augstienēs un visapkārt Jeruzālemei, kvēpināt Baalam, saulei un mēnesim, zvaigznājiem un visiem debesu pulkiem.
6Viņš lika, lai no Kunga nama prom no Jeruzālemes uz Kidronas ieleju aiznes Ašēru un sadedzina to Kidronas ielejā. Viņš lika to saberzt pīšļos un pīšļus izkaisīt pār vienkāršo ļaužu kapiem.
7Viņš noplēsa tempļa prostitūtu namus, kas bija Kunga namā, – tajos sievas auda Ašērai teltis.
8Viņš lika sanākt no Jūdas pilsētām visiem priesteriem un no Gebas līdz Bēršebai sagānīja augstieņu altārus, kuros priesteri bija kvēpinājuši. Viņš noplēsa augstieņu altārus pie vārtiem – pilsētas augstmaņa Jozuas pievārtē. Tās atradās pilsētas vārtu kreisajā pusē.
9Kaut arī augstieņu priesteri nedrīkstēja nākt pie Kunga altāra Jeruzālemē, tie ēda neraudzēto maizi kopā ar saviem brāļiem.
10Viņš sagānīja Tofetu, kas bija Ben-Hinnomas ielejā, lai neviens neupurētu ugunī savu dēlu vai meitu Moleham.
11Viņš lika aizvākt zirgus, kurus Jūdas ķēniņi bija nolikuši par godu saulei pie einuha Netan-Meleha istabas, kas bija pie Kunga nama ieejas, un sadedzināja ugunī saules ratus.
12Altārus uz Āhāza augšistabas jumta, kurus bija darinājis Jūdas ķēniņš, un Manases darinātos altārus, kas bija abos Kunga nama pagalmos, ķēniņš noplēsa un to atliekas steigšus izmeta Kidronas ielejā.
13Ķēniņš Jošijāhu sagānīja arī augstieņu altārus Jeruzālemes apkārtnē, pa labi no Samaitāšanas kalna – tās Israēla ķēniņš Sālamans bija cēlis sidoniešu preteklībai Aštartei, moābiešu preteklībai Kemošam un amoniešu riebeklībai Milkomam.
14Viņš sadragāja elku stabus, nocirta ašēras un to vietas piepildīja ar cilvēku kauliem.
15Arī altāri Bēteles augstienē, ko bija darinājis Jārobāms, Nebāta dēls, kurš lika grēkot Israēlam, – arī to altāri un augstieni viņš noplēsa, nodedzināja augstienes namu un saberza pīšļos! Viņš sadedzināja Ašēru!
16Tad Jošijāhu pagriezās un ieraudzīja kalnā kapenes. Viņš sūtīja ņemt kaulus no kapenēm un sadedzināja tos altārī – tā viņš to sagānīja pēc Kunga vārda, ko bija sacījis Dieva vīrs, kas šīs lietas pasludināja.
17Tad viņš sacīja: “Kas tas par kapakmeni, ko es tur redzu?” Tās pilsētas vīri viņam teica: “Tas ir tā Dieva vīra kaps, kurš šeit atnāca no Jūdas un pasludināja visu, ko tu izdarīji ar Bēteles altāri.”
18Ķēniņš teica: “Lai viņš dus mierā, un neviens lai neaiztiek viņa kaulus!” Tā tie izglāba viņa kaulus un tā pravieša kaulus, kurš bija nācis no Samarijas.
19Jošijāhu lika nojaukt arī visus Samarijas pilsētu augstieņu namus, ko bija cēluši Israēla ķēniņi, lai sadusmotu Kungu. Viņš visu darīja tāpat kā Bētelē.
20Viņš nokāva uz altāriem visus augstieņu priesterus, kas tur bija, un sadedzināja uz tiem cilvēku kaulus, pēc tam viņš atgriezās Jeruzālemē.
21Ķēniņš pavēlēja visai tautai: “Sviniet Kungam, savam Dievam, Pashas svētkus, kā rakstīts šajā derības grāmatā!”
22Jo tādi Pashas svētki kā šie nebija svinēti kopš soģu laika, kad tie Israēlā sprieda tiesu, – ne Israēla, ne Jūdas ķēniņu laikā.
23Vienīgi ķēniņa Jošijāhu astoņpadsmitajā gadā Jeruzālemē tika svinēti Pashas svētki Kungam!
24Arī garu izsaucējus, zintniekus, mājas dieviņus, elkus un visas preteklības, kas tika redzētas Jūdas zemē un Jeruzālemē, Jošijāhu iznīcināja, lai nostiprinātu bauslības vārdus, kas bija rakstīti grāmatā, ko priesteris Hilkija atrada Kunga namā.
25Pirms viņa nav bijis līdzīga ķēniņa, kurš tā būtu pievērsies Kungam no visas sirds, visas dvēseles un visa spēka pēc Mozus bauslības. Arī pēc viņa vairs nav bijis tāda kā viņš.
26Tomēr Kungs neatkāpās no savas lielās dusmības, ar kādu bija iededzies pret Jūdu, jo Manase viņu bija sadusmojis.
27Kungs bija teicis: “Arī Jūdu es atgrūdīšu no sevis, kā atgrūdu Israēlu, un es atmetīšu šo pilsētu, kuru izvēlējos, – Jeruzālemi un templi, par kuru es sacīju: tur mājos mans vārds!”
28Pārējie Jošijāhu darbi un viss, ko viņš darīja, – vai tad par to nav rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā?
29Viņa dienās Ēģiptes ķēniņš faraons Neho devās pret Asīrijas ķēniņu pie Eifrātas upes. Ķēniņš Jošijāhu devās cīnīties ar to, bet tas viņu nonāvēja, kad tie sastapās pie Megido.
30Viņa kalpi to mirušu aizveda no Megido, nogādāja Jeruzālemē un apbedīja viņa kapenēs. Tad vienkāršie ļaudis ņēma Jošijāhu dēlu Jehoāhāzu un svaidīja par ķēniņu tēva vietā.
31Jehoāhāzs sāka valdīt divdesmit trīs gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus, un viņa mātes vārds bija Hamūtala, Jeremijas meita, no Libnas.
32Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, kā bija darījuši viņa tēvi.
33Faraons Neho viņu sagūstīja Riblā, Hamāta zemē, lai tas nevaldītu Jeruzālemē, un uzlika zemei nodevas – simts talantus sudraba un talantu zelta.
34Jošijāhu vietā faraons Neho par ķēniņu iecēla viņa dēlu Eljākīmu un pārdēvēja viņa vārdu par Jehojākīmu. Jehoāhāzu viņš ņēma līdzi uz Ēģipti, un viņš nomira tur.
35Jehojākīms faraonam deva sudrabu un zeltu. Viņš uzlika zemei nodevu, lai pēc faraona pavēles nomaksātu naudu, – katrs maksāja, kā bija novērtēts. Viņš izspieda no vienkāršiem ļaudīm sudrabu un zeltu, lai dotu to faraonam Neho.
36Jehojākīms sāka valdīt divdesmit piecu gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus. Viņa mātes vārds bija Zebūda, Pedāja meita, no Rūmas.
37Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, kā bija darījuši viņa tēvi.