1Es, presbiteris, rakstu izredzētai kundzei un viņas bērniem, kurus es mīlu visā patiesībā, un ne tikai es viens, bet visi, kas atzinuši patiesību.
2Un es rakstu tās patiesības dēļ, kas paliek mūsos un būs ar mums uz mūžu.
3Žēlastība, žēlsirdība un miers būs ar mums no Dieva Tēva un no Jēzus Kristus, Tēva Dēla, patiesībā un mīlestībā.
4Es ļoti priecājos, ka atradu tavus bērnus dzīvojam patiesībā – pēc tās pavēles, ko saņēmām no Tēva.
5Bet tagad, kundze, – nevis jaunu pavēli tev rakstīdams, bet paliekot pie tā, kas mums bija iesākumā, – es tevi lūdzu: mīlēsim viens otru.
6Šī ir tā mīlestība, ka mēs dzīvojam pēc viņa baušļiem. Un šādi skan pavēle, kā iesākumā jau dzirdējāt: dzīvojiet šajā mīlestībā!
7Daudzi maldinātāji ir izgājuši pasaulē. Tie neatzīst, ka Jēzum Kristum bija jānāk miesā – tie ir maldinātāji un antikristi.
8Uzmanieties, ka jūs nepazaudējat to, ko esam darbā panākuši, bet ka jūs saņemtu pilnu algu.
9Ikviens, kas grib tiekties tālāk par Kristus mācību un tajā nepaliek, ir bez Dieva. Kas paliek mācībā, tam ir gan Tēvs, gan Dēls.
10Ja kāds nāk pie jums un šo mācību neatzīst, neuzņemiet viņu savā namā un viņu nesveiciniet.
11Kas tādu sveicinādams pieņem, tas kļūst līdzdalīgs viņa ļaunajos darbos.
12Lai gan man jums ir daudz ko sacīt, es negribēju to rakstīt ar tinti uz papīra, bet ceru nokļūt pie jums un runāt vaigu vaigā, lai mūsu prieks būtu pilnīgs.
13Tevi sveicina tavas izredzētās māsas bērni.