1Āhāzam bija divdesmit gadu, kad viņš sāka valdīt, un viņš valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus, bet nedarīja to, kas tīkams Kungam, kā viņa tēvs Dāvids.
2Viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus un turklāt vēl darināja tēlus baāliem.
3Viņš kvēpināja Ben-Hinnomas ielejā un dedzināja ugunī pat savus dēlus kā tās pretīgās tautas, kuras Kungs padzina, Israēla dēliem ienākot.
4Viņš upurēja un kvēpināja uz katras augstienes un katra pakalna un zem katra zaļoksna koka.
5Tad Kungs, viņa Dievs, atdeva viņu Arāmas ķēniņam – tas viņu sakāva, ņēma gūstā daudz ļaužu un aizveda uz Damasku. Kungs viņu atdeva arī Israēla ķēniņam, un tas viņu pilnīgi sakāva.
6Pekahs, Remaljāhu dēls, vienā dienā nokāva simts divdesmit tūkstošus Jūdas vīru – visi tie bija karavīri! – jo viņi bija pametuši Kungu, savu tēvu Dievu.
7Efraima spēkavīrs Zihrī nokāva ķēniņa dēlu Maasejāhu, nama pārvaldnieku Azrīkāmu un Elkānu, kas bija otrais aiz ķēniņa.
8Israēla dēli no savu brāļu cilts saņēma gūstā divi simti tūkstošus sievu, dēlu un meitu, un tie guva arī lielu laupījumu, ko aizveda uz Samariju.
9Tur bija Kunga pravietis Odēds. Viņš izgāja pretī karaspēkam, kas nāca uz Samariju, un sacīja: “Redzi, pār Jūdu nākusi Kunga, jūsu tēvu Dieva, dusmu versme! Viņš tos atdeva jums, bet jūs tos trakumā kāvāt – tas nu sasniedzis debesis!
10Vai jūs domājat Jūdas dēlus un Jeruzālemi pakļaut kā vergus un verdzenes? Vai tad paši neesat grēkojuši pret Kungu, savu Dievu!
11Tad jel klausiet mani un sūtiet atpakaļ gūstekņus, ko sagūstījāt pie saviem brāļiem, jo pār jums nāk Kunga dusmas!”
12Tad pret tiem, kas nāca no kara, cēlās vīri no Efraima vadoņiem – Azarja, Jehohānāna dēls, Berehja, Mešillēmota dēls, Jehizkijāhu, Šallūma dēls, Amāsa, Hadlaja dēls –
13un sacīja: “Nevediet šurp gūstekņus, jo mēs esam noziegušies pret Kungu! Vai gribat vēl ko pielikt mūsu grēkiem un vainām? Liels ir mūsu noziegums – pret Israēlu deg dusmu kvēle!”
14Tad bruņotie vīri atstāja gūstekņus un laupījumu augstmaņu un visas sapulces priekšā.
15Tika izvēlēti vīri, tie cēlās, ņēma gūstekņus un apģērba ar salaupīto visus, kas bija kaili, – apģērba tos, deva sandales, paēdināja un padzirdīja, svaidīja ar eļļu un visus izvārgušos cēla uz ēzeļiem. Viņi tos aizveda uz Jēriku, palmu pilsētu pie brāļu robežas, bet paši atgriezās Samarijā.
16Tolaik ķēniņš Āhāzs sūtīja pie Asīrijas ķēniņiem pēc palīdzības,
17jo atkal bija nākuši edomieši, kāvuši Jūdas ļaudis un saņēmuši gūstekņus,
18bet filistieši izlaupījuši pilsētas – Šefelu un Negebu, kas Jūdā, – un ieņēmuši Bēt-Šemešu, Ajalonu, Gedērotu un Soho ar tās ciemiem, Timnu ar tās ciemiem un Gimzo ar tās ciemiem un palikuši tur.
19Tā Kungs pazemoja Jūdu Israēla ķēniņa Āhāza dēļ, jo viņš bija Jūdas posts un Kunga nodevējs!
20Asīrijas ķēniņš Tiglat-Pilēsers gan atnāca, bet nepalīdzēja, tikai apspieda.
21Tad Āhāzs ņēma mantu no Kunga nama, arī no ķēniņa un augstmaņu namiem, un deva Asīrijas ķēniņam, bet arī tas viņam nepalīdzēja.
22Būdams apspiests, viņš kļuva vēl nodevīgāks pret Kungu – tāds bija ķēniņš Āhāzs!
23Viņš upurēja Damaskas dieviem, kas viņu sita, sacīdams: “Tāpēc ka Arāmas ķēniņu dievi palīdz, es viņiem upurēšu, un tie man palīdzēs!” Bet tie viņam un visam Israēlam bija par klupšanu!
24Āhāzs savāca visus Dieva nama traukus, viņš sadauzīja visus šos traukus gabalos, aizdarīja Kunga nama durvis un Jeruzālemē uz katra stūra ierīkoja altārus.
25Un visās pilsētās, katrā Jūdas pilsētā, viņš uzcēla augstieņu altārus, lai kvēpinātu citiem dieviem, tā sadusmodams Kungu, savu tēvu Dievu.
26Pārējie viņa darbi un visas viņa gaitas no pirmās līdz pēdējai – redzi, tās ir aprakstītas Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatā.
27Āhāzs apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja Jeruzālemē, taču ne Israēla ķēniņu kapenēs. Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Hizkija.