1To Samuēls sacīja visam Israēlam. Israēls izgāja karā pret filistiešiem un uzslēja nometni pie Eben-Ezeras, bet filistieši – Afēkā.
2Filistieši stājās kaujai pret Israēlu, kauja izvērsās, filistieši sakāva Israēlu. Kaujas ierindā uz lauka viņi nokāva apmēram četrus tūkstošus vīru.
3Ļaudis atgriezās nometnē, un Israēla vecajie sacīja: “Kāpēc gan Kungs mūs šodien ir sakāvis filistiešu priekšā? Ņemsim no Šīlo sev līdzi Kunga derības šķirstu, lai viņš nāk mūsu vidū un glābj mūs no ienaidnieku nagiem.”
4Un tauta sūtīja uz Šīlo, un no turienes tika atnests pār ķerubiem sēdošā Pulku Kunga derības šķirsts. Tur kopā ar Dieva derības šķirstu bija abi Ēlī dēli Hofnī un Pinhāss.
5Kad Kunga derības šķirsts nonāca nometnē, viss Israēls izkliedza varenu kaujas saucienu, ka zeme nodrebēja!
6Kad filistieši izdzirdēja kaujas saucienu, tie runāja: “Kas par varenu kaujas saucienu ebreju nometnē?!” Kad tie uzzināja, ka nometnē nonācis Kunga šķirsts,
7filistieši izbijās un runāja, ka Dievs atnācis nometnē. Viņi teica: “Vai mums! Nekas tāds agrāk nav bijis!
8Vai mums! Kas mūs glābs no šo dievu godības varas?! Tie ir dievi, kas visvisādi tuksnesī satrieca ēģiptiešus!
9Saņemieties! Filistieši, esiet vīri, lai jums nav jāvergo ebrejiem, kā viņi vergoja jums! Jūs taču būsiet vīri un cīnīsieties!”
10Filistieši sāka kauju, un Israēls tika sakauts, ikviens bēga uz savu telti. Tas bija milzum liels slaktiņš – Israēlam krita trīsdesmit tūkstoši kājnieku.
11Dieva šķirsts tika paņemts, un abi Ēlī dēli – Hofnī un Pinhāss – gāja bojā.
12Kāds benjāminietis skrēja no kaujas ierindas un tajā pašā dienā nonāca Šīlo – viņa drēbes bija saplēstas un zeme uz galvas!
13Kad viņš tur nonāca, redzi, Ēlī sēdēja uz krēsla pie ceļa, cieši raudzīdamies, jo viņa sirds drebēja par Dieva šķirstu. Kad tas vīrs nonāca ar vēsti pilsētā, visa pilsēta brēca.
14Ēlī izdzirdēja kliegšanu un vaicāja: “Ko pūlis tā klaigā?” Tad vīrs steidza vēstīt Ēlī.
15Ēlī bija deviņdesmit astoņus gadus vecs, un viņa acis bija nekustīgas, viņš nevarēja redzēt.
16Vīrs sacīja Ēlī: “Es nāku no ierindas, es šodien atstāju kaujas ierindu.” Un tas vaicāja: “Kā tur gāja, mans dēls?”
17Ziņnesis atbildēja: “Israēls bēga no filistiešiem, arī tautā milzum daudz krita, arī abi tavi dēli Hofnī un Pinhāss ir miruši. Un Dieva šķirsts ir atņemts!”
18Tiklīdz viņš pieminēja Dieva šķirstu, Ēlī atmuguriski krita no krēsla uz vārtu pusi, salauza sprandu un nomira, jo viņš bija vecs un smags. Viņš bija Israēla soģis četrdesmit gadus.
19Bet viņa vedeklai, Pinhāsa sievai, bija tuvu laiks dzemdēt. Kad viņa dzirdēja vēsti, ka Dieva šķirsts atņemts, ka viņas vīratēvs un arī vīrs miris, viņa saliecās un dzemdēja, jo viņu pārņēma sāpes.
20Brīdī, kad viņa mira, sievas, kas stāvēja līdzās, teica: “Nebīsties, jo tu esi dzemdējusi dēlu!” Bet viņa nedz atbildēja, nedz ņēma vērā.
21Tā nosauca zēnu Īhābods, sacīdama: “Godība atrauta Israēlam!” – tāpēc, ka Dieva šķirsts bija atņemts, un viņas vīratēva un vīra dēļ.
22Viņa teica: “Godība atrauta Israēlam, jo Dieva šķirsts atņemts!”