1Filistieši sapulcēja visus savus karapulkus Afēkā, bet israēlieši bija uzslējuši nometni pie avota Jizreēlā.
2Filistiešu augstmaņi nāca ar simtiem un tūkstošiem, un arī Dāvids ar saviem vīriem soļoja pēcpulkā kopā ar Ahīšu.
3Filistiešu augstmaņi teica: “Kas tie par ebrejiem?!” Ahīšs filistiešu augstmaņiem atbildēja: “Tas taču Dāvids, Israēla ķēniņa Saula kalps, kurš ir pie manis jau vairāk nekā gadu, un neko es pie viņa neesmu manījis, kopš viņš atbēdzis pie manis, līdz pat šai dienai!”
4Filistiešu augstmaņi saskaitās uz viņu un teica: “Sūti to vīru atpakaļ, lai viņš atgriežas, kur tu viņu esi norīkojis! Viņš neies ar mums kopā karā, jo kaujā viņš var kļūt mums par pretinieku. Kā gan šis lai izpatīk savam kungam, ja ne ar šo vīru galvām?
5Vai šis nav tas pats Dāvids, par kuru viņi dejodami dzied: Sauls kāva tūkstošus, Dāvids – desmitiem tūkstošu!”
6Ahīšs sauca Dāvidu un teica viņam: “Dzīvs Kungs! – tu esi taisns, man patiktu, ja tu būtu karapulkā kopā ar mani, jo es tevī neko ļaunu neesmu manījis kopš tās dienas, kad tu pie manis atnāci, līdz pat šai dienai. Tomēr tu nepatīc augstmaņiem.
7Tad nu griezies atpakaļ un ej ar mieru, neapkaitini filistiešu augstmaņus.”
8Dāvids teica Ahīšam: “Ko esmu izdarījis? Vai tu esi varējis vainot savu kalpu kopš tās dienas, kad es pie tevis ierados, līdz pat šai dienai, ka es nedrīkstu iet cīnīties pret sava kunga ķēniņa ienaidniekiem?”
9Ahīšs atbildēja Dāvidam: “Zinu, tu esi krietns kā Dieva eņģelis, taču filistiešu augstmaņi saka: viņš nevar iet kopā ar mums karā!
10Tad nu celies rīta agrumā kopā ar sava kunga kalpiem, kas nākuši tev līdzi, un agri dodieties prom – līdz ar rīta gaismu.”
11Dāvids un viņa vīri cēlās agri, lai no rīta jau dotos prom, un atgriezās filistiešu zemē. Bet filistieši devās augšā uz Jizreēlu.