1Dāvidam pastāstīja: “Redzi, filistieši karo pret Keīlu, viņi aplaupa kuļamos klonus.”
2Dāvids izjautāja Kungu: “Vai man iet? Vai es sakaušu filistiešus?” Kungs teica Dāvidam: “Ej! Tu sakausi filistiešus un izglābsi Keīlu.”
3Bet Dāvida vīri teica viņam: “Redzi, mums jābaidās pat šeit Jūdā, kā lai vēl ejam uz Keīlu pret filistiešu rindām?”
4Tad Dāvids vēlreiz izjautāja Kungu, un Kungs viņam atbildēja: “Celies! Dodies lejā uz Keīlu, jo es nododu filistiešus tavā rokā!”
5Tad Dāvids kopā ar saviem vīriem devās uz Keīlu, uzbruka filistiešiem, aizdzina viņu lopus un kautin sakāva viņus. Tā Dāvids izglāba Keīlas ļaudis.
6Kad Ebjātārs, Ahīmeleha dēls, atbēga pie Dāvida uz Keīlu, viņam līdzi bija efods.
7Saulam pastāstīja, ka Dāvids atnācis uz Keīlu, un Sauls teica: “Dievs viņu ievilinājis manās rokās, viņš pats sevi ir sagūstījis, ienākdams pilsētā ar divviru vārtiem un aizšaujamo bultu!”
8Sauls sasauca visus ļaudis karam, lai kāptu lejā uz Keīlu un ielenktu Dāvidu un viņa vīrus.
9Bet Dāvids saprata, ka Sauls pret viņu perina ļaunu, un teica priesterim Ebjātāram: “Atnes efodu!”
10Dāvids teica: “Kungs, Israēla Dievs, tavs kalps it visur dzird sakām, ka Sauls tīko nākt uz Keīlu, lai manis dēļ izpostītu pilsētu.
11Vai Keīlas kungi nodos mani viņa rokās? Vai Sauls nāks lejā, kā tavs kalps dzirdējis runājam? Kungs, Israēla Dievs, jel atbildi savam kalpam!” Un Kungs teica: “Viņš nāks lejā!”
12Dāvids jautāja: “Vai Keīlas kungi nodos mani un manus vīrus Saula rokās?” Un Kungs atbildēja: “Nodos!”
13Tad Dāvids un viņa vīri – kādi seši simti – cēlās, devās prom no Keīlas un klaiņoja apkārt. Kad Saulam pastāstīja, ka Dāvids aizbēdzis no Keīlas, viņš vairs turp nedevās.
14Dāvids uzturējās nocietinātās vietās tuksnesī, viņš mitinājās kalnos Zīfas tuksnesī, un Sauls viņu visu laiku meklēja, bet Dievs viņu nedeva tam rokā.
15Dāvids redzēja, ka Sauls tīko pēc viņa dzīvības. Dāvids bija Horšā, Zīfas tuksnesī.
16Un Saula dēls Jonatāns cēlās un gāja pie Dāvida uz Horšu un drošināja viņu ar Dieva palīgu.
17Viņš teica tam: “Nebīsties, jo mana tēva Saula roka tevi nesasniegs. Tu valdīsi pār Israēlu, un es būšu otrs pēc tevis – to zina arī mans tēvs Sauls.”
18Viņi abi noslēdza derību Kunga priekšā, un Dāvids palika Horšā, bet Jonatāns atgriezās mājās.
19Zīfieši kāpa augšā uz Gibu pie Saula un teica: “Vai tik tas nav Dāvids, kas slēpjas pie mums Horšā, nocietinātās vietās Hahīlas pakalnā, kas uz dienvidiem no Ješimonas?
20Nu, ķēniņ, ja gribi nākt lejā, nāc! Mums atliek tikai nodot viņu ķēniņa rokās!”
21Un Sauls teica: “Esiet Kunga svētīti, ka iežēlojāties par mani!
22Tagad ejiet un esiet gatavi! Uzziniet un izlūkojiet vietu, kur viņš uzturas un kurš viņu tur ir redzējis, jo man teikts, ka viņš esot ļoti manīgs.
23Izlūkojiet un uzziniet visas paslēptuves, kur viņš slēpjas, un atgriezieties pie manis ar drošām ziņām – es tad iešu ar jums. Ja vien viņš ir šajā zemē, es viņu sameklēšu starp visiem Jūdas tūkstošiem!”
24Viņi cēlās un devās uz Zīfu pirms Saula. Bet Dāvids ar saviem vīriem bija Māona tuksnesī uz dienvidiem no Ješimonas.
25Sauls ar saviem vīriem nāca viņu meklēt, un tas tika pastāstīts Dāvidam. Tad viņš nokāpa no klints un apmetās Māona tuksnesī. Kad Sauls to uzzināja, viņš vajāja Dāvidu Māona tuksnesī.
26Un Sauls gāja kalnam pa šo pusi, bet Dāvids ar saviem vīriem kalnam pa otru pusi. Dāvids steidza aiziet no Saula, bet Sauls ar saviem vīriem lenca Dāvidu un viņa vīrus, lai tos notvertu.
27Tad pie Saula nāca vēstnesis un sacīja: “Nāc ātrāk! Zemē iebrukuši filistieši!”
28Un Sauls pārtrauca vajāt Dāvidu un devās pret filistiešiem. Tāpēc šo vietu sauc Mahlekotas klints.