1Sauls bija gadus vecs un valdīja kā ķēniņš un divus gadus pār Israēlu.
2Sauls izraudzījās sev no Israēla trīs tūkstošus. Divi tūkstoši bija ar Saulu Mihmāsā un Bēteles kalnā, un tūkstotis bija ar Jonatānu Benjāmina Gibā. Pārējos ļaudis viņš atlaida uz savām teltīm.
3Jonatāns sakāva filistiešu sardzi Gebā, un filistieši to uzzināja. Tad Sauls pūta ragu visā zemē, sacīdams: “Lai ebreji dzird!”
4Un viss Israēls dzirdēja: “Sauls ir sakāvis filistiešu sardzi! Nu gan filistieši nīdīs Israēlu!” Tad tautu sauca sekot Saulam uz Gilgālu.
5Filistieši sapulcēja karam pret Israēlu trīsdesmit tūkstošus kararatu, sešus tūkstošus jātnieku un tik daudz ļaužu kā smilšu jūras krastā. Tie devās augšup un apmetās Mihmāsā pretī Bēt-Āvenai.
6Kad Israēla vīri redzēja, ka tie ir sprukās un tautai gals klāt, ļaudis slēpās alās, brikšņos, klintīs, pagrabos un bedrēs.
7Ebreji pārcēlās pār Jardānu uz Gāda zemi un Gileādu. Bet Sauls aizvien bija Gilgālā, un visa tauta drebēdama viņam sekoja.
8Viņš gaidīja septiņas dienas līdz Samuēla noteiktajam laikam, bet Samuēls nenāca uz Gilgālu, un ļaudis, kas bija pie Saula, sāka izklīst.
9Tad Sauls teica: “Atvediet man sadedzināmo upuri un miera upuri!” Un viņš pienesa sadedzināmo upuri.
10Tiklīdz viņš bija upurējis sadedzināmo upuri, redzi, nāca Samuēls, un Sauls izgāja pretī viņu sveikt.
11Samuēls teica: “Ko tu esi izdarījis?!” Sauls sacīja: “Kad es redzēju, ka ļaudis, kas palikuši pie manis, sāk izklīst, bet tu noteiktajā laikā neesi atnācis un filistieši jau pulcējas Mihmāsā,
12es nodomāju: tagad filistieši nāks lejā pret mani uz Gilgālu, bet es neesmu izlūdzies, lai Kungs mani uzlūko. Tad es saņēmos un pienesu sadedzināmo upuri.”
13Samuēls teica Saulam: “Tu darīji muļķīgi! Tu neturēji Kunga, sava Dieva, pavēli, ko viņš tev devis! Tagad Kungs būtu dibinājis tavu valdīšanu Israēlā uz mūžiem,
14bet nu tava valdīšana nepastāvēs. Kungs ir izmeklējis vīru pēc savas patikas, un Kungs viņu ir iecēlis par valdnieku savai tautai, jo tu nepildīji Kunga pavēli.”
15Samuēls cēlās un devās no Gilgālas augšup uz Benjāmina Gibu. Sauls uzlūkoja ļaudis, kas atradās pie viņa, to bija ap seši simti vīru.
16Tad Sauls, viņa dēls Jonatāns un ļaudis, kas bija pie viņiem, apmetās Gebā, kamēr filistieši bija uzslējuši nometni Mihmāsā.
17Sirotāji iznāca no filistiešu nometnes trīs pulkos. Viens pulks nogriezās uz Ofras pusi, uz Šuāla zemi.
18Otrs pulks devās uz Bēt-Horonas pusi, un trešais pulks virzījās uz robežu, kas pār Ceboīmas ieleju pret tuksnesi.
19Visā Israēla zemē nebija neviena kalēja, jo filistieši teica: “Lai ebreji sev netaisa ne zobenu, ne šķēpu.”
20Tādēļ visi israēlieši gāja lejā pie filistiešiem asināt savus arklus, kapļus, cirvjus un lemešus;
21maksa bija pīms par lemesi, par kapli, par dakšām, par cirvi un par dzenuļa piestiprināšanu.
22Tāpēc kaujas dienā nevienam no ļaudīm, kas bija kopā ar Saulu un Jonatānu, nebija ne zobena, ne šķēpa – tie bija tikai Saulam un viņa dēlam Jonatānam.
23Bet filistieši izlika sardzi Mihmāsas pārejā.