1Kad Sālamans beidza celt Kunga namu, ķēniņa namu un visu, kas Sālamanam patika un ko viņš vēlējās uzcelt,
2Kungs parādījās Sālamanam otrreiz, tāpat kā viņš tam bija parādījies Gibeonā.
3Un Kungs viņam sacīja: “Es esmu dzirdējis tavu lūgšanu un pielūgšanu, ko tu izlūdzies manā priekšā, es esmu svētījis šo namu, kuru tu uzcēli, lai liktu tur mājot savam vārdam uz mūžiem, un manas acis un mana sirds būs tur vienmēr.
4Ja tu staigāsi manā priekšā tāpat kā tavs tēvs Dāvids, godīgi no sirds darīdams visu, ko es tev pavēlēju, turēdams manus likumus un tiesas,
5tad es nostiprināšu tavu ķēniņa troni pār Israēlu mūžīgi, kā es esmu runājis ar tavu tēvu Dāvidu, sacīdams: tev nekad netrūks, kas sēž Israēla tronī.
6Bet, ja tu vai tavi dēli novērsīsies no manis un neturēs manus baušļus un likumus, kurus es jums devu, un ies kalpot citiem dieviem un tiem zemoties,
7tad es iznīdēšu Israēlu no zemes, kuru es tam devu, un es atmetīšu namu, ko es svētīju savam vārdam, un Israēls kļūs par parunu un izsmieklu visām tautām.
8Un par šo dižo namu visi garāmgājēji šausmināsies un svilpodami sacīs: kādēļ Kungs tā darīja šai zemei un šim namam?
9Un tiem atbildēs: tādēļ, ka tie atmetuši Kungu, savu Dievu, kurš viņu tēvus izveda no Ēģiptes zemes, un stipri pieķērušies citiem dieviem, zemojušies un kalpojuši tiem, tādēļ Kungs lika pār tiem nākt visam viņu ļaunumam.”
10Pēc divdesmit gadiem, kad Sālamans bija uzcēlis abus namus – Kunga namu un ķēniņa namu –
11un Tīras ķēniņš Hīrāms bija izpildījis visas Sālamana vēlmes par ciedru kokiem, ciprešu kokiem un zeltu, ķēniņš Sālamans deva Hīrāmam divdesmit pilsētas Galilejas zemē.
12Un Hīrāms no Tīras devās apskatīt pilsētas, ko viņam bija dāvājis Sālamans, bet viņam tās nepatika.
13Un viņš sacīja: “Brāli, kādas pilsētas tu man esi iedevis?!” Un viņš tās nosauca par Kābūlas zemi, tā tās sauc vēl šodien.
14Un Hīrāms sūtīja ķēniņam simts divdesmit talantus zelta.
15Un tā bija ar darba klausību, kuru ķēniņš Sālamans noteica, lai celtu Kunga namu, savu namu, Millo un Jeruzālemes mūrus, Hācoru, Megido un Gezeru.
16Faraons, Ēģiptes ķēniņš, bija nācis uz Gezeru un to ieņēmis, nodedzinājis ar uguni un nokāvis kanaāniešus, kas dzīvoja pilsētā, un viņš to deva par dāvanu savai meitai, Sālamana sievai.
17Sālamans uzcēla Gezeru un lejas Bēt-Horonu,
18Baalātu un Tadmoru – tuksneša zemē –
19un visas noliktavu pilsētas, kas piederēja Sālamanam, kā arī pilsētas kararatiem un pilsētas jātniekiem un visu, ko vien Sālamans vēlējās uzcelt Jeruzālemē, Lebanonā un visā viņa pārvaldītajā zemē –
20visās tautās, kas nebija no Israēla dēliem, kas bija atlikuši no amoriešiem, hetiešiem, periziešiem, hiviešiem un jebūsiešiem.
21Viņu dēlus, kas bija atlikuši tajā zemē un kurus Israēla dēli nespēja iznīcināt, Sālamans padarīja par vergiem līdz šai dienai.
22Bet Israēla dēliem Sālamans nelika būt vergiem – tie bija viņa karavīri, kalpi, priekšnieki, virsnieki, kararatu pavēlnieki un jātnieki.
23Sālamanam bija pieci simti piecdesmit darbu pārvaldnieku – tie valdīja pār tautu, kas darīja darbus.
24Bet faraona meita pārcēlās no Dāvida pilsētas uz savu namu, kurš tai tika uzcelts. Tad viņš uzcēla Millo.
25Sālamans trīs reizes gadā pienesa sadedzināmos upurus un miera upurus uz altāra, ko bija uzcēlis Kungam, un kvēpināja Kunga priekšā. Tā viņš pabeidza namu.
26Un ķēniņš Sālamans būvēja kuģus Ecjon-Geberā, pie Ēlatas, Niedru jūras krastā, Edoma zemē.
27Hīrāms sūtīja uz kuģiem līdzi Sālamana kalpiem savus kalpus, kuģiniekus – jūras pazinējus.
28Tie devās uz Ofīru un no turienes atveda četri simti divdesmit talantus zelta, ko nogādāja ķēniņam Sālamanam.