1Sālamans bija valdnieks pār visām zemēm no Eifrātas un filistiešu zemes līdz pat Ēģiptes robežai. Tie nesa meslus un kalpoja Sālamanam visas viņa dzīves dienas.
2Sālamana ēdiens vienai dienai bija trīsdesmit koras smalko miltu un sešdesmit koras rupjo miltu,
3desmit trekni vērši un divdesmit labi ganīti liellopi, simts sīklopu, arī brieži, gazeles, stirnāži un nobaroti putni, –
4jo viņš valdīja pār visu apgabalu šaipus upes, no Tifsahas līdz Gazai, pār visiem ķēniņiem šaipus upes, un viņam bija miers no visām pusēm.
5Jūda un Israēls dzīvoja drošībā – katram piederēja savs vīnakoks un savs vīģes koks – no Dānas līdz Bēršebai visas Sālamana dienas.
6Sālamanam bija četrdesmit tūkstoši steliņģu kaujas ratu zirgiem un divpadsmit tūkstoši jājamzirgu.
7Pārvaldnieki apgādāja ķēniņu Sālamanu un visus, kas nāca pie viņa galda, – katrs savu mēnesi, ka nekā netrūka.
8Bet miežus un salmus zirgiem un rumakiem viņi nesa katrs uz savu vietu, kā katram bija norādīts.
9Un Dievs deva Sālamanam gudrību, ļoti lielu saprašanu un tādu plašu prātu kā smiltis jūras malā.
10Un Sālamana gudrība pārspēja visu austrumnieku un visas Ēģiptes gudrību.
11Gudrībā viņš bija pārāks par visiem cilvēkiem – par ezrāhieti Ētānu un par Hēmānu, Kalkolu un Dardu – Māhola dēliem. Viņa vārds bija zināms visās tautās visapkārt.
12Viņš bija teicis trīs tūkstošus sakāmvārdu, un viņam bija tūkstotis un piecas dziesmas.
13Viņš runāja par kokiem – no Lebanona ciedra līdz īzapam, kurš ieaug mūrī. Viņš runāja par dzīvniekiem, putniem, rāpuļiem un zivīm.
14No visām tautām nāca klausīties Sālamana gudrību – tā darīja visi zemes ķēniņi, kas bija dzirdējuši par viņa gudrību.
15Kad Tīras ķēniņš Hīrāms dzirdēja, ka Sālamans svaidīts par ķēniņu tēva vietā, viņš sūtīja savus kalpus pie tā, jo Hīrāms visu mūžu bija Dāvida draugs.
16Sālamans sūtīja pie Hīrāma, sacīdams:
17“Tu zināji manu tēvu Dāvidu, ka viņam nebija iespējams celt namu Kunga, sava Dieva, vārdam, kara dēļ, tie karoja pret viņu no visām pusēm, līdz Kungs tos lika zem viņa kājām.
18Un tagad Kungs, mans Dievs, ir devis mieru visapkārt – nav pretinieka, un nenotiek nekas ļauns.
19Un, redzi, es saku, lai ceļ namu Kunga, mana Dieva, vārdam, jo Kungs ir runājis uz manu tēvu Dāvidu, sacīdams: tavs dēls, kuru es likšu tronī tavā vietā, – tas cels namu manam vārdam.
20Un tagad pavēli, lai cērt man Lebanona ciedrus, un mani kalpi būs ar taviem kalpiem, un algā taviem kalpiem es došu visu, ko tu prasīsi, jo tu zini, ka mums nav tik prasmīgu koku cirtēju kā sidonieši.”
21Kad Hīrāms dzirdēja Sālamana vārdus, viņš bija ļoti priecīgs un sacīja: “Šodien lai ir svētīts Kungs, kurš Dāvidam devis gudru dēlu, lai valda pār šo lielo tautu.”
22Hīrāms sūtīja pie Sālamana, sacīdams: “Es saņēmu vēsti, ko tu man sūtīji, un es darīšu visu, ko tu vēlies, gan ar ciedru kokiem, gan cipresēm.
23Mani kalpi nogādās kokus no Lebanona uz jūru, un es sūtīšu pa jūru plostus uz vietu, kuru tu man noteiksi, tur es tos izjaukšu, lai tu tos vestu tālāk. Bet mans lūgums ir šāds – dod maizi manam namam!”
24Tad Hīrāms deva Sālamanam ciedru kokus un cipreses, cik vien viņš vēlējās.
25Un Sālamans deva Hīrāmam divdesmit tūkstošus koru kviešu viņa nama uzturam un divdesmit koru spiestas eļļas. Tik Sālamans deva Hīrāmam ik gadu.
26Un Kungs deva Sālamanam gudrību, kā bija solījis. Un starp Hīrāmu un Sālamanu bija miers, tie abi noslēdza derību.
27Ķēniņš Sālamans ņēma strādniekus no visa Israēla, un viņam bija trīsdesmit tūkstoši strādnieku.
28Viņš tos sūtīja uz Lebanonu, ik mēnesi desmit tūkstošus. Mēnesi viņi bija Lebanonā un divus mēnešus savās mājās. Adonīrāms bija strādnieku pārraugs.
29Sālamanam bija septiņdesmit tūkstoši nastu nesēju un astoņdesmit tūkstoši akmens cirtēju kalnos.
30Neskaitot Sālamana ieceltos priekšniekus, kas uzraudzīja darbus, vēl bija trīs tūkstoši trīs simti citu – tie pārvaldīja tautu, kas darīja darbu.
31Ķēniņš pavēlēja vest lielus un dārgus akmeņus, lai no skaldītiem akmeņiem liktu nama pamatu.
32Tos izcirta Sālamana un Hīrāma celtnieki, un gebalieši apstrādāja kokus un akmeņus nama celšanai.