1Trīs gadus nebija kara starp Arāmu un Israēlu.
2Trešajā gadā Jūdas ķēniņš Jehošāfāts ieradās pie Israēla ķēniņa.
3Israēla ķēniņš sacīja saviem kalpiem: “Vai zināt, ka Rāmot-Gileāda pieder mums? Bet mēs klusējam un neatņemam to Arāmas ķēniņam!”
4Jehošāfātam viņš sacīja: “Vai tu nāksi man līdzi karot par Rāmot-Gileādu?” Jehošāfāts atbildēja Israēla ķēniņam: “Es darīšu kā tu, mana tauta kā tava tauta un mani zirgi kā tavi zirgi!”
5Bet Jehošāfāts sacīja Israēla ķēniņam: “Taujā vispirms pēc Kunga vārda!”
6Tad Israēla ķēniņš sapulcināja praviešus, ap četri simti vīru, un prasīja tiem: “Vai man iet karot pret Rāmot-Gileādu vai likties mierā?” Tie atbildēja: “Ej, jo Kungs to nodos ķēniņa rokā!”
7Bet Jehošāfāts sacīja: “Vai šeit nav vēl kāds Kunga pravietis, kam mēs varētu vaicāt?”
8Israēla ķēniņš sacīja Jehošāfātam: “Ir vēl viens, ar kuru mēs varētu izvaicāt Kungu, bet es viņu ienīstu, viņš nekad nepravieto man labu, tik ļaunu vien! Tas ir Miha, Jimlas dēls.” Jehošāfāts sacīja: “Lai ķēniņš tā nerunā!”
9Tad Israēla ķēniņš pasauca kādu augstmani un sacīja: “Ved ātri šurp Mihu, Jimlas dēlu!”
10Israēla ķēniņš un Jehošāfāts ķēniņa tērpos sēdēja katrs savā tronī Samarijas vārtu laukumā, un visi pravieši tiem pravietoja.
11Kanaāna dēls Cedekija bija darinājis sev dzelzs ragus un sacīja: “Tā saka Kungs: ar šiem tu badīsi aramiešus, līdz tie būs pagalam!”
12Un visi pravieši pravietoja: “Ej uz Rāmot-Gileādu, tev veiksies, un Kungs to nodos ķēniņa rokā!”
13Sūtnis, kurš nāca saukt Mihu, sacīja viņam: “Redzi, pravieši vienā mutē runā ķēniņam labu, saki taču tu arī kā viņi – runā labu!”
14Bet Miha atbildēja: “Kungs ir dzīvs! Ko Kungs man sacīs, to es viņam runāšu!”
15Kad viņš ienāca pie ķēniņa, ķēniņš viņam prasīja: “Miha, vai mums iet karot pret Rāmot-Gileādu vai likties mierā?” Tas atbildēja: “Dodies karot, un tev veiksies, un Kungs to nodos ķēniņa rokā.”
16Ķēniņš viņam sacīja: “Cik reižu man jāliek tev zvērēt, ka tu man neteiksi neko kā vien patiesību Kunga vārdā?”
17Tad viņš sacīja: “Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis bez gana. Un Kungs sacīja: šiem nav vadoņa, lai viņi atgriežas katrs savā namā ar mieru!”
18Israēla ķēniņš sacīja Jehošāfātam: “Vai es tev neteicu, ka viņš man nepravieto labu, tik ļaunu vien!?”
19Miha sacīja: “Tad nu klausies Kunga vārdu! Es redzēju Kungu sēžam tronī, un viss debesu karapulks stāvēja pie viņa labās un kreisās rokas.
20Un Kungs sacīja: kurš pievils Ahābu, lai viņš iet karot pret Rāmot-Gileādu un tur krīt? Un viens runāja šā, otrs tā.
21Tad viens gars iznāca, nostājās Kunga priekšā un sacīja: es viņu pievilšu! Un Kungs tam vaicāja: kā?
22Tas atbildēja: es iešu un kļūšu par melu garu visu viņa praviešu mutēs! Un viņš sacīja: pievil viņu, tu to spēsi, ej un dari!
23Un, redzi, Kungs ir ielicis melu garu visu tavu praviešu mutēs, Kungs tev ir lēmis ļaunu!”
24Tad pienāca Cedekija, Kanaāna dēls, sita Miham pa seju un sacīja: “Vai tad Kunga Gars ir aizgājis no manis, lai runātu ar tevi?”
25Miha sacīja: “To tu redzēsi tajā dienā, kad bēgsi no vienas iekštelpas otrā, lai paslēptos!”
26Israēla ķēniņš sacīja: “Ņemiet Mihu un vediet viņu pie pilsētas pārvaldnieka Āmona un ķēniņa dēla Joāša,
27un sakiet: tā saka ķēniņš: lieciet viņu cietumā un dodiet viņam bada maizi un slāpju ūdeni, līdz es pārnākšu ar mieru!”
28Miha sacīja: “Ja tu tiešām atgriezīsies ar mieru, tad Kungs caur mani nav runājis!” Un viņš sacīja: “Klausieties, visas tautas!”
29Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš Jehošāfāts devās karot pret Rāmot-Gileādu.
30Israēla ķēniņš sacīja Jehošāfātam: “Es iešu kaujā pārģērbies, bet tu apvelc savas drēbes.” Israēla ķēniņš devās kaujā pārģērbies.
31Bet Arāmas ķēniņš pavēlēja saviem trīsdesmit diviem kararatu virsniekiem: “Necīnieties ne ar mazu, ne lielu, bet tikai ar Israēla ķēniņu!”
32Kad kararatu virsnieki ieraudzīja Jehošāfātu, tie teica: “Tiešām, šis ir Israēla ķēniņš!” – un tie viņu aplenca, lai cīnītos, bet Jehošāfāts kliedza.
33Tad kararatu virsnieki redzēja, ka viņš nav Israēla ķēniņš, un atstājās no viņa.
34Bet kāds vīrs uzvilka loku uz labu laimi un trāpīja Israēla ķēniņam starp vēdera un krūšu bruņām. Tas sacīja kararatu braucējam: “Griez apkārt un ved mani prom no kaujas lauka, jo esmu ievainots.”
35Kauja todien bija jo sīva, ķēniņu turēja kararatos ar vaigu pret aramiešiem, bet vakarā viņš nomira, un asinis no viņa brūces satecēja kararatos.
36Saulei rietot, pa visu karapulku sauca: “Ikviens uz savu pilsētu! Ikviens uz savu zemi!”
37Tā ķēniņš nomira, un viņu aizveda apbedīt uz Samariju.
38Kad Samarijas dīķī skaloja kararatus, suņi laizīja viņa asinis un turpat mazgājās maukas, kā bija sacījis Kunga vārds.
39Bet pārējie Ahāba darbi un viss, ko viņš veica, un ziloņkaula nams, ko viņš uzcēla, – vai tad par to nav rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā?
40Ahābs apgūlās pie tēviem, un pēc viņa sāka valdīt viņa dēls Ahazjāhu.
41Jehošāfāts, Āsas dēls, sāka valdīt pār Jūdu Israēla ķēniņa Ahāba ceturtajā gadā.
42Jehošāfātam bija trīsdesmit pieci gadi, kad viņš sāka valdīt, un viņš valdīja Jeruzālemē divdesmit piecus gadus. Viņa mātes vārds bija Azūba, Šilhī meita.
43Viņš staigāja sava tēva Āsas ceļus, nenogriezās no tiem un darīja to, kas taisns Kunga acīs.
44Tomēr augstieņu altāris netika sagrauts, tauta joprojām upurēja un kvēpināja augstienēs.
45Jehošāfātam ar Israēla ķēniņu bija miers.
46Bet pārējie Jehošāfāta darbi, viņa varonība un cīņas – vai tad par to nav rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā?
47Viņš iznīcināja no zemes tempļu prostitūtas, kas vēl bija palikušas kopš viņa tēva Āsas dienām.
48Bet Edomā nebija ķēniņa, tikai ķēniņa vietnieks.
49Jehošāfāts taisīja tāljūras kuģus, lai brauktu uz Ofīru pēc zelta, bet tie turp neaizbrauca, jo Ecjon-Geberā kuģi tika sadragāti.
50Tad Ahazjāhu, Ahāba dēls, sacīja Jehošāfātam: “Lai mani kalpi kuģo kopā ar taviem kalpiem.” Bet Jehošāfāts nepiekrita.
51Jehošāfāts apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja viņa tēva Dāvida pilsētā, un pēc viņa sāka valdīt viņa dēls Jehorāms.
52Jūdas ķēniņa Jehošāfāta septiņpadsmitajā valdīšanas gadā Samarijā pār Israēlu sāka valdīt Ahazjāhu, Ahāba dēls, un valdīja divus gadus.
53Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, un staigāja sava tēva un mātes ceļus un Jārobāma, Nebāta dēla, ceļus, likdams grēkot Israēlam.
54Viņš kalpoja Baalam, zemojās tam un sadusmoja Kungu, Israēla Dievu, darīdams visu, ko bija darījis viņa tēvs.