1Un Ahābs izstāstīja Īzebelei visu, ko Elija bija darījis, ka viņš nokāvis ar zobenu visus praviešus.
2Tad Īzebele sūtīja vēstnesi pie Elijas: “Lai dievi man dara tāpat vai vēl vairāk! – rīt šajā laikā es atdarīšu tev to, ko tu nodarīji viņu dvēselēm!”
3To redzēdams, viņš cēlās un bēga, glābdams savu dzīvību, un nonāca Jūdas Bēršebā. Tur viņš atstāja savu puisi,
4bet pats devās tuksnesī vienas dienas gājumu – gāja un, apsēdies zem irbuleņu krūma, lūdzās, vēlēdamies mirt: “Kungs, nu ir gana! Ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks par saviem tēviem!”
5Viņš apgūlās un aizmiga zem irbuleņu krūma, un, redzi, eņģelis pieskārās viņam un sacīja: “Celies un ēd!”
6Viņš paskatījās, un redzi – galvgalī uz karstiem akmeņiem cepta maize un ūdens krūka. Viņš ēda un dzēra, un atkal apgūlās.
7Un Kunga eņģelis nāca vēlreiz, pieskārās viņam un sacīja: “Celies un ēd, jo tev ejams garš ceļš.”
8Viņš cēlās, ēda, dzēra un gāja, stiprinājies viņš devās ceļā. Viņš gāja četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam.
9Tur viņš pārnakšņoja kādā alā. Un, redzi, Kunga vārds nāca pār viņu: “Kāpēc tu esi šeit, Elija?”
10Viņš sacīja: “Degtin es esmu iededzies par Kungu, Pulku Dievu, jo Israēla dēli ir atmetuši tavu derību, sagrāvuši tavus altārus un ar zobenu nokāvuši tavus praviešus, es vienīgais esmu palicis, un tie tīko pēc manas dzīvības.”
11Un tas viņam teica: “Izej un stājies uz kalna Kunga priekšā.” Un, redzi, Kungs gāja garām – liels un stiprs vējš, kas kalnus aizpūš un klintis drupina, nāca Kungam pa priekšu, bet Kunga vējā nebija. Un pēc vēja nāca zemestrīce, bet Kunga zemestrīcē nebija.
12Un pēc zemestrīces nāca uguns, bet Kunga ugunī nebija. Un pēc uguns – klusa čukstoša balss.
13Kad Elija to dzirdēja, viņš aizsedza seju ar apmetni, izgāja un nostājās alas priekšā, un, redzi, balss viņam sacīja: “Kāpēc tu esi šeit?”
14Viņš sacīja: “Degtin es esmu iededzies par Kungu, Pulku Dievu, jo Israēla dēli ir atmetuši tavu derību, sagrāvuši tavus altārus un ar zobenu nokāvuši tavus praviešus, es vienīgais esmu palicis, un tie tīko pēc manas dvēseles.”
15Kungs viņam sacīja: “Dodies atpakaļ pa to pašu ceļu cauri tuksnesim, ej uz Damasku un svaidi Hazaēlu par Arāmas ķēniņu,
16Bet Jehu, Nimšī dēlu, svaidi par Israēla ķēniņu, un Elīšu, Šāfāta dēlu, no Ābel-Mholas, svaidi par pravieti savā vietā.
17Ja kāds izbēgs no Hazaēla zobena, to nonāvēs Jehus, kas izbēgs no Jehus zobena, to nonāvēs Elīša.
18Bet es atlicināšu Israēlā septiņus tūkstošus – visus, kuru ceļi nav locījušies Baalam, un visus, kuru mute nav viņu skūpstījusi!”
19Tad viņš no turienes aizgāja un sastapa Elīšu, Šāfāta dēlu, viņš ara. Divpadsmit jūgi vēršu bija tā priekšā, un viņš gāja aiz divpadsmitā. Elija pagāja tam garām un uzsvieda viņam apmetni.
20Tas atstāja vēršus, skrēja pie Elijas un sacīja: “Ļauj man noskūpstīt tēvu un māti, tad es tev sekošu!” Un viņš sacīja: “Ej vien, vai tad es tev esmu ko prasījis?”
21Tas gāja atpakaļ, ņēma viena jūga vēršus, nokāva tos, vārīja gaļu uz jūga kokiem un deva ļaudīm, un tie ēda. Tad viņš cēlās un gāja līdzi Elijam un kalpoja viņam.