1Nākamā gada pavasarī, ap to laiku, kad ķēniņi mēdz iet karā, Joābs veda karaspēku un nopostīja amoniešu zemi. Viņš gāja un aplenca Rabu. Dāvids vēl bija Jeruzālemē, bet Joābs sakāva un nopostīja Rabu.
2Dāvids noņēma kroni no Milkoma galvas – tas svēra vienu talantu zelta, un tajā bija dārgakmens, un to uzlika galvā Dāvidam. No šīs pilsētas viņš pārveda ļoti bagātīgu laupījumu.
3Viņš lika izvest turienes ļaudis, lika tiem zāģēt un strādāt ar dzelzs kaltiem un zāģiem. Tā Dāvids darīja ar visām amoniešu pilsētām. Pēc tam Dāvids un visi ļaudis atgriezās Jeruzālemē.
4Pēc tam izcēlās karš ar Gezeras filistiešiem. Toreiz hušātietis Sibehajs kāva Safu, kurš bija no milžiem, – tā viņi tika pazemoti.
5Un notika vēl viens karš ar filistiešiem – Elhānāns, Jāīra dēls, kāva gatieti Lahmī, Goliāta brāli, kura šķēpa kāts bija kā audēja riestava.
6Un bija vēl viens karš Gatā, tur bija kāds liela auguma vīrs, kam bija pa sešiem pirkstiem – kopā divdesmit četri! Arī viņš bija milzis.
7Kad viņš izsmēja Israēlu, Dāvida brāļa dēls Jonatāns, Šimas dēls, viņu nokāva.
8Šie bija Gatas milži, un tie krita no Dāvida un viņa kalpu rokas.