1Dziedātāju vadonim Jedutunam. Dāvida dziesma.
2Tiešām, mana dvēsele ir klusu savā svētcerē uz Dievu, no Viņa nāk man palīdzība!
3Tiešām, Viņš ir mans akmens kalns un mans palīgs, mans patvērums: es gan nešaubīšos!
4Cik ilgi jūs māksities virsū visi vienam vīram, —vai jūs gribat viņu nogalināt? —bruksit visi viņam virsū kā grūstošai sienai, kā krītošam mūrim, kas taisās gāzties?
5Patiesi, no maniem augstumiem viņi domā mani nogāzt, viņiem patīk meli; ar savu muti viņi svētī, bet savās sirdīs lād! (Sela).
6Tiešām, esi klusa mana dvēsele, vērsdamās uz Dievu, jo no Viņa nāk mana cerība!
7Tikai Viņš ir mans akmens kalns un mans palīgs, mans patvērums, es gan netikšu satricināts!
8Dievs ir mans svētības avots un mans gods, mana stiprā klints, mans patvērums ir Dievs!
9Uzticieties Viņam arvienu, visa draudze, izkratiet Viņa priekšā savas sirdis! Dievs ir mūsu patvērums. (Sela).
10Tiešām, kā vēsma ir cilvēku bērni, tikai maldi ir lielu vīru dēli; svaru kausos likti, viņi ceļas uz augšu vieglāk par vēja pūsmu.
11Nepaļaujieties uz varu, uz laupījumu nelieciet tukšas cerības; kad bagātība vairojas, nepiegrieziet tai visu savu sirdi!
12Vienu vārdu Dievs arvienu ar uzsvaru ir teicis, un to es esmu daudzreiz dzirdējis: Dievam vienam pieder vara,
13Un Tev, Kungs, pieder arī žēlastība, jo Tu atmaksā ikvienam pēc viņa darbiem.