1Dziedātāju vadonim pēc meldijas: „Nepazudini!“ Dāvida „miktam“, kad viņš bēga no Saula alā.
2Apžēlojies par mani, ak Dievs, apžēlojies par mani! Jo pie Tevis meklē patvērumu mana dvēsele, un Tavu spārnu ēnā es paglābjos, kamēr nelaime būs garām.
3Es piesaucu Dievu, Visaugstāko, stipro Dievu, kas manu lietu izvedīs līdz galam.
4Viņš sūta no debesīm man palīgu; Viņš stāv man klāt, kad mans naida pilnais vajātājs vērš pret mani savus nievājumus. (Sela). Dievs sūta no debesim savu žēlastību un uzticību.
5Mana dzīvība norit starp lauvām, es esmu savu naida pārņemto ienaidnieku vidū, starp cilvēkiem, kuru zobi ir šķēpi un bultas un kuju mēle ir ass zobens.
6Pacelies, Dievs, augsti pāri par debesīm! Pār visu pasauli lai izplešas Tava godība!
7Viņi izlikuši tīklu maniem soļiem, mana dvēsele ir nospiesta; viņi izrakuši manā priekšā bedri, un paši tanī iekrituši. (Sela).
8Mana sirds ir droša, ak Dievs, mana sirds ir droša; es dziedāšu un spēlēšu!
9Mosties, mana dvēsele, mostieties, kokle un citara! Es modināšu rīta blāzmu!
10Es Tev pateikšos tautu starpā, Kungs, —es dziedāšu par Tevi slavas dziesmas tautu vidū,
11Jo Tava žēlastība ir liela līdz debesīm un Tava uzticība līdz padebešiem.
12Pacelies, ak Dievs, pāri par de-besīm un izplet savu godību pār visu pasauli!