1Šis tā Kunga vārds par filistiešiem ieskanējās pravietim Jeremijam viņa apziņā, pirms faraons uzvarēja Gazu:
2„Tā saka tas Kungs: Redzi, ūdeņi plūst no ziemeļiem un top par pāri plūstošu kalna strautu, tie pārplūdina zemi un visu, kas tanī, pilsētas un to iedzīvotājus, tā ka cilvēki brēc skaļā balsī, un visi zemes iedzīvotāji vaimanā.
3Ziemeļu zirgu dimdošās pakavu dunoņas, viņu kaļra ratu dārdoņas un viņu vezumu riteņu klaboņas apmulsi-nāti, tēvi neuzrauga vairs savus bērnus, jo bailes stindzina viņu rokas.
4Līdz ar to ir atnākusi tā diena, kas visiem filistiešiem nes bojā eju un atņem Tirai un Sidonai pēdējo palīgu, kāds bija vēl atlicis. Tiešām, tas Kungs grib iznīcināt filistiešus, un tie ir cēlušies no izceļotājiem, kas nākuši no Kaftoras salas.
5Gaza noskuvusi sev galvu, Aškalona izdeldēta. Ak enakitu atlikums! Cik ilgi tu vēl būsi spiests asiņaini sagraizīt sevi?
6Ak vai! Tā Kunga zobens! Kad beidzot jel tu kļūsi pie miera? Lien jel savās makstīs! Izbeidz savu darbību! Un stāvi klusu, mierā!
7Bet kā tas lai rimst, jo tas Kungs tam to nav pavēlējis? Viņš to gan sūtījis pret Aškalonu un pret visu jūrmalu!“