1Es, presbiteris, savam mīļotajam Gajam, ko es mīlu patiesībā.
2Mīļais, es tev novēlu visās lietās tādu labklājību un veselību, kāda jau ir tavai dvēselei.
3Jo es ļoti priecājos, kad atnāca brāļi un liecināja par tavu patiesību, ka tu dzīvo jau patiesībā.
4Lielāka prieka man nav, kā kad dzirdu, ka mani bērni dzīvo patiesībā.
5Mīļais, ar uzticību tu visu esi darījis brāļiem un turklāt vēl svešiniekiem,
6Kas liecinājuši par tavu mīlestību draudzes priekšā. Tu darīsi labi, tos izvadīdams tā, kā tas ir cienīgi Dieva priekšā.
7Jo viņa vārda labā viņi ir izgājuši, neņemdami neko no pagāniem.
8Tad nu mums pienākas tādus uzņemt, lai mēs kļūtu patiesībai par lidzdarbiniekiem.
9Es draudzei esmu rakstījis, bet Diotrefs, kas labprāt grib būt pirmais viņu vidū, neuzņem mūs.
10Tāpēc, kad nākšu, es pieminēšu viņa darbus, ko viņš dara, ļauniem vārdiem aprunādams mūs, un ar to viņam nepietiek, viņš pats neuzņem brāļus un neļauj to darīt tiem, kas to grib, un izstumj tos no draudzes.
11Mīļais, neseko ļaunajam, bet labajam. Kas dara labu, ir no Dieva; kas dara ļaunu, nav Dieva redzējis.
12Demētrijam par labu ir liecinājuši visi, arī pati patiesība. Arī mēs dodam viņam labu liecību, un to zini, ka mūsu liecība ir patiesīga.
13Man būtu tev daudz ko rakstīt, bet es negribu tev rakstīt ar tinti un spalvu,
14Bet ceru it drīz tevi redzēt, tad mēs runāsim no mutes uz muti.
15Miers lai ir ar tevi. Draugi tevi sveicina. Sveicini draugus, katru atse-višķi.