1Dāvida dziesma. Slavēts lai ir Tas Kungs, mans patvērums, kas manām rokām māca kauties, un maniem pirkstiem karot,
2Mans žēlotājs un mana stiprā pils, mans patvērums un mans izglābējs, manas priekšturamās bruņas, uz ko es paļaujos, kas manus ļaudis man dara paklausīgus.
3Kungs, kas ir cilvēks, ka tu viņu piemini? Un cilvēka bērns, ka tu viņu lieci vērā?
4Cilvēks ir kā dvaša, viņa laiks ir kā ēna, kas aiziet.
5Kungs, nolaid savas debesis un kāp zemē, aizskar kalnus, ka tie kūp.
6Met zibeņus un izkaisi tos, šaudi savas bultas un izbiedē tos.
7Izstiep savas rokas no augstības, atpestī mani un izglāb mani no lieliem ūdeņiem, no svešinieku rokas!
8Viņu mute runā melus, un viņu labā roka ir viltus roka.
9Ak Dievs, es tev dziedāšu jaunu dziesmu, es tev dziedāšu ar desmit stīgu koklēm.
10Tu ķēniņiem dod pestīšanu, un izglābi savu kalpu Dāvidu no nikna zobena.
11Izglābi mani un atpestī mani no svešinieku rokas, kas ar savu muti melus runā, un viņu labā roka ir viltus roka;
12Ka mūsu dēli uzaug savā jaunībā kā stādi, mūsu meitas kā izcirsti stūra pīlāri pils namos.
13Ka mūsu klētis ir pilnas un izdod visādu mantu, ka mūsu ganāmie pulki pa tūkstošiem vedās un pa simts tūkstošiem mūsu laidaros;
14Ka mūsu liellopi augļojās, un ka postīšanas, laupīšanas, vaidēšanas nav pa mūsu ielām.
15Svētīga tā tauta, kam tā klājās, svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu.