Lamentations 2
1 Ak kā Tas Kungs ar savu dusmību apklājis Ciānas meitu! Izraēla godību viņš nometis no debesīm zemē, nav pieminējis savu kāju pameslu savas dusmības dienā!
2 Tas Kungs visus Jēkaba dzīvokļus aprijis un nav žēlojis; viņš Jūda meitas stiprās pilis ir nolauzījis savā dusmībā; viņš nometis pie zemes, viņš sagānījis to valsti un viņas valdniekus,
3 Savā bargā dusmībā viņš salauzis ikvienu Izraēla ragu; viņš savu labo roku atvilcis, kad ienaidnieki nāca, viņš iededzies pret Jēkabu kā uguns liesma, kas rij visapkārt.
4 Viņš savu stopu uzvilcis kā ienaidnieks, un savu labo roku pacēlis kā pretinieks un visu nokāvis, kas acīm patīk; viņš savu bardzību izgāzis kā uguni Ciānas meitas dzīvoklī.
5 Tas Kungs palicis par ienaidnieku, viņš Izraēli aprijis; viņš aprijis visus viņa skaistos namus, viņš nopostījis viņa stiprās pilis un Jūda meitai ir vairojis nopūtas un vaidus.
6 Viņš noplēsis savu dzīvokli, kas bija kā dārzs, un nopostījis savu saiešanas vietu; Tas Kungs Ciānā licis aizmirst svētkus un svētdienas, un savā bargā dusmībā atmetis ķēniņu un priesteri.
7 Tas Kungs atmetis savu altāri, viņš iznīcinājis savu svēto vietu; viņas skaisto namu mūrus viņš ienaidniekiem devis rokā, šie Tā Kunga namā balsi pacēluši it kā svētku dienā.
8 Tas Kungs nodomājis samaitāt Ciānas meitas mūrus, viņš to mērauklu vilcis, savu roku viņš nav atgriezis, kamēr to aprija; un viņš apbēdinājis valni un mūri; tie abi sagruvuši.
9 Viņas vārti nogrimuši zemē, viņš viņas aizšaujamos maitājis un satriecis; viņas ķēniņš un viņas lielkungi ir starp pagāniem, bez bauslības, arī viņas pravieši neatrod vairs parādīšanu no Tā Kunga.
10 Ciānas meitas vecaji sēž pie zemes un cieš klusu, tie met pīšļus uz savu galvu un apjozuši maisus; Jeruzālemes meitas nokārušas savu galvu pie zemes.
11 Manas acis izēstas no asarām, manas iekšas rūgst; manas aknas ir izkratītas pie zemes manu ļaužu meitas posta dēļ, tādēļ ka bērniņi un zīdāmie iztvīkst pa pilsētas ielām;
12 Uz savām mātēm tie sauca: kur ir labība un vīns? Kad tie pamira kā nokauti pa pilsētas ielām, un savu dvēseli izlaida savas mātes klēpī.
13 Kādu liecību es tev varu atnest, kam es tevi varu līdzināt, Jeruzālemes meita? Kam es tevi varu līdzināt, ka es tevi iepriecinātu, ak jaunava, Ciānas meita! Jo tavs posts ir liels kā jūra; kas tevi var dziedināt?
14 Tavi pravieši tev sludinājuši nelietību un viltu un tev nav atklājuši tavu noziegumu, ka tavu cietumu novērstu, bet tev sludinājuši nelietīgas un viltīgas mācības.
15 Visi, kas tev iet garām, plaukšķina ar rokām par tevi, tie svilpo un krata savas galvas par Jeruzālemes meitu: „Vai šī tā pilsēta, par ko sacīja: ka tā, tā visskaistākā un visas zemes prieks?“
16 Visi tavi ienaidnieki atplēš savu muti pret tevi, svilpo un sakož zobus un saka: mēs to esam aprijuši. Redzi, šī ir tā diena, uz ko mēs gaidījām, mēs to esam sagaidījuši, mēs to esam redzējuši.
17 Tas Kungs ir darījis, ko bija nodomājis, viņš savu vārdu piepildījis, ko bija pavēlējis sendienās; viņš ir salauzis un nav žēlojis un ienaidnieku par tevi darījis priecīgu un paaugstinājis tavu pretinieku ragu.
18 Viņu sirds brēc uz To Kungu. Ak Ciānas meitas mūri, lai dienām naktīm asaras plūst kā upe, un nedodies mierā, un tava acs lai nežūst.
19 Celies, brēc naktī; kad sāk tumsa mesties, tad izgāz Tā Kunga priekšā savu sirdi kā ūdeni, pacel savas rokas uz viņu par savu bērniņu dvēselēm, kas badu miruši pa visu ielu galiem.
20 Redzi, Kungs, lūko jel, kam tu tā esi darījis? Vai tad sievām būs ēst savas miesas augļus, tos bērniņus, ko auklējušas? Vai tad priesteriem un praviešiem būs tapt nokautiem Tā Kunga svētā vietā?
21 Jauni un veci guļ pie zemes pa ielām, manas jaunavas un mani jaunekļi krituši caur zobenu; tu tos esi nokāvis savas bardzības dienā, tu esi nokāvis un neesi žēlojis.
22 Tu manus iztrūcinātājus visapkārt esi saaicinājis, kā uz svētku dienu, un Tā Kunga bardzības dienā neviens nav izglābies nedz atlicis; ko es auklēju un audzināju, mans ienaidnieks tos nokāvis.