Judges 21
1 Bet Izraēla vīri Micpā bija zvērējuši sacīdami: neviens no mums lai nedod Benjaminiešiem savu meitu par sievu.
2 Tad tie ļaudis nāca uz Bēteli un tur palika līdz vakaram Dieva priekšā un pacēla savas balsis un raudāja gauži raudādami,
3 Un tie sacīja: ak Kungs, tu Izraēla Dievs! Kāpēc tas ir noticis iekš Izraēla, ka šodien Izraēls par vienu cilti ir mazāks kļuvis?
4 Otrā dienā tie ļaudis cēlās agri un tur uztaisīja altāri, un upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus.
5 Un Izraēla bērni sacīja: kurš tas ir, kas no visām Izraēla ciltīm nav atnācis tai draudzes sapulcē pie Tā Kunga? Jo par to, kas nebūtu atnācis pie Tā Kunga uz Micpu, bija ar lielu zvērestu noteikts, ka tam bija tapt nokautam.
6 Un Izraēla bērniem bija žēl par Benjaminu, savu brāli, un tie sacīja: šodien viena cilts no Izraēla ir izdeldēta.
7 Ko mēs tiem darīsim, ka tie atlikušie dabū sievas? Jo mēs pie Tā Kunga esam zvērējuši, ka tiem no savām meitām nevienu negribam dot par sievu.
8 Un tie sacīja: vai kāds nav no Izraēla ciltīm, kas nav atnācis pie Tā Kunga uz Micpu? Un redzi, no Jabesas Ģileādā neviens nebija lēģerī nācis draudzes sapulcē.
9 Jo tie ļaudis tapa skaitīti un redzi, tur nebija neviena no tiem, kas Jabesā Ģileādā dzīvoja.
10 Tad tā draudze uz turieni sūtīja divpadsmit tūkstoš vīrus no tiem stiprākiem un tiem pavēlēja un sacīja: ejat un kaujiet tos, kas Jabesā Ģileādā dzīvo ar zobena asmeni līdz ar sievām un bērniņiem.
11 Bet šī ir tā lieta, ko jums būs darīt: visus no vīriešu kārtas un visas sievas, kas pie vīra gulējušas, jums būs izdeldēt.
12 Un tie atrada starp tiem iedzīvotājiem Jabesā Ģileādā četrsimt meitas, jaunavas, kas vīru nebija atzinušas, nedz pie vīriem gulējušas, un tās veda uz lēģeri Zīlū, kas ir Kanaāna zemē.
13 Tad visa draudze nosūtīja un runāja uz Benjamina bērniem, kas bija pie Rimona klints, un tiem lika mieru pasludināt.
14 Tā tanī laikā Benjaminieši griezās atpakaļ; un tie viņiem deva tās sievas, ko tie bija dzīvas pametuši no Jabesas sievām Ģileādā, bet tur viņiem nepietika,
15 Tad tiem ļaudīm bija žēl par Benjaminu, ka Tas Kungs plaisu bija darījis Izraēla ciltīs.
16 Un tie draudzes vecaji sacīja: ko mēs darīsim, ka tie atlikušie sievas dabū? Jo tās sievas no Benjamina ir izdeldētas.
17 Tad tie sacīja: Benjaminiešu zemes daļu pienākas iemantot tiem, kas izglābušies, lai neviena Izraēla cilts netop izdeldēta.
18 Bet mēs tiem no savām meitām sievas nevaram dot, jo Izraēla bērni ir apzvērējušies sacīdami: nolādēts lai ir, kas Benjaminiešiem dod sievu.
19 Un tie sacīja: redzi, Zīlū ir Tā Kunga svētki ik gadus, Bētelei pret ziemeļa pusi, pret rītiem tam ceļam, kur iet no Bēteles uz Ziķemi un pret dienas vidu Libonai.
20 Un tie pavēlēja Benjamina bērniem un sacīja: ejat un paslēpjaties vīna kalnos.
21 Un skatāties, un redzi, kad Šīlo meitas diedamas ar stabulēm iznāks, tad izejiet jūs no tiem vīna kalniem un sagrābiet ikviens sev sievu no Šīlo meitām un noejat uz Benjamina zemi.
22 Un kad viņu tēvi vai viņu brāļi nāks mūsu priekšā tiesāties, tad mēs uz tiem sacīsim: atvēliet mums tās, jo mēs ikvienam sievu ar karošanu neesam dabūjuši; jo jūs viņiem tās neesat devuši; tad jums tagad būtu vaina.
23 Un Benjamina bērni darīja tā un ņēma sievas pēc sava skaita no tām, kas tur dejoja; tās tie laupīja. Un nogāja un griezās atpakaļ uz savām mājām, un uztaisīja pilsētas un dzīvoja iekš tām.
24 Un Izraēla bērni tanī laikā no turienes cēlās ikviens pie savas cilts un pie saviem radiem, un izgāja no turienes ikviens uz savām mājām.
25 Tanīs dienās ķēniņa nebija iekš Izraēla; ikviens darīja, kā tam patika.