Job 2
1 Un notikās atkal kādā dienā, kad Dieva bērni nāca, stāties Tā Kunga priekšā, tad arī sātans atnāca viņu starpā, stāties Tā Kunga priekšā.
2 Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: no kurienes tu nāci? Un sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: esmu gājis apkārt pa pasauli un to esmu izstaigājis.
3 Tad Tas Kungs sacīja uz sātanu: vai tu neesi licis vērā manu kalpu Ijabu? Jo neviena tāda nav pasaulē kā viņš, sirdsskaidrs un taisns, dievbijīgs vīrs, un kas tā sargās no ļauna; un viņš vēl turas stipri pie savas sirdsskaidrības, bet tu mani esi skubinājis pret viņu, viņu velti samaitāt.
4 Tad sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: ādu par ādu; un visu, kas cilvēkam pieder, to viņš dod par savu dzīvību.
5 Bet izstiep jel savu roku un aizskar viņa kaulus un viņa miesas; tiešām viņš tev vaigā atsacīsies.
6 Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: redzi, lai viņš ir tavā rokā, bet taupi viņa dzīvību.
7 Tad sātans aizgāja no Tā Kunga un sita Ijabu ar nikniem augoņiem no pēdas līdz galvas virsai.
8 Un viņš ņēma poda gabalu, ar to kasīties, un bija apsēdies pelnos.
9 Tad viņa sieva uz viņu sacīja: vai tu vēl stipri turies pie savas sirds skaidrības? Atsaki Dievam un mirsti.
10 Bet viņš uz to sacīja: tu runā kā daža neprātīga runā; vai labumu gan saņemsim no Dieva, bet ļaunumu vis nesaņemsim? Visās šinīs lietās Ijabs neapgrēkojās ar savām lūpām.
11 Kad nu Ijaba trīs draugi dzirdēja visu šo nelaimi, kas viņam bija uzgājusi, tad tie nāca ikkatrs no savas vietas, Elivas no Tiemanas un Bildads no Zukas un Covars no Naēmas; jo tie bija sarunājušies, nākt un viņu žēlot un viņu iepriecināt.
12 Un tie pacēla savas acis no tālienes un viņu nepazina; tad tie pacēla savu balsi un raudāja, un ikviens no tiem saplēsa savus svārkus un kaisīja pīšļus uz savām galvām pret debesīm.
13 Tā tie pie viņa sēdēja zemē septiņas dienas un septiņas naktis, un neviens uz to nerunāja ne vārda; jo tie redzēja, ka tās sāpes bija ļoti lielas.