Isaiah 49
1 Klausāties uz mani, salas, un ņemiet vērā, tauta no tālienes: Tas Kungs mani aicinājis no mātes miesām, Viņš manu vārdu minējis, kad es vēl biju mātes miesās.
2 Un Viņš manu muti darījis kā asu zobenu, Savas rokas ēnā Viņš mani apslēpis. Viņš mani iecēlis par spožu bultu un glabājis Savā bultu makā.
3 Un Viņš uz mani sacījis: tu esi Mans kalps, Izraēl, pie kā Es pagodināšos.
4 Bet es sacīju: es esmu velti strādājis, es savu spēku esmu tērējis par neko un velti; tomēr mana tiesa ir pie Tā Kunga un mana alga pie mana Dieva.
5 Un nu saka Tas Kungs, kas no mātes miesām mani darījis sev par kalpu, Jēkabu atkal atvest pie viņa un Izraēli pie viņa sapulcināt - un es esmu pagodināts Tā Kunga acīs, un mans Dievs ir mans stiprums.
6 Viņš saka: tas ir maz, ka tu esi mans kalps, uztaisīt Jēkaba ciltis un atkal atvest Izraēla izsargātos; bet es tevi arī pagāniem esmu iecēlis par gaišumu, ka tu esi mana pestīšana līdz pasaules galiem.
7 Tā saka Tas Kungs, Izraēla Pestītājs, viņa Svētais, uz to, kam dvēsele top nicināta, ko ļaudis tur par negantību, kas varas darītājiem par kalpu. Ķēniņi redzēs un pacelsies, lielkungi metīsies zemē Tā Kunga dēļ, kas ir uzticīgs, Izraēla Svētā dēļ, kas tevi izredzējis.
8 Tā saka Tas Kungs: es tevi esmu paklausījis labā pieņemīgā laikā, un tev esmu palīdzējis pestīšanas dienā. Un es tevi pasargāšu un tevi iecelšu tautai par derību, zemi uztaisīt, ka ikviens iemanto savu postīto daļu,
9 Un sacīt uz tiem, kas cietumā: ejat ārā! Uz tiem, kas tumsā: nāciet gaismā! Tie ganīsies ceļmalā un ganība tiem būs visās augstās vietās.
10 Tie ne izsalks, nedz izslāps, tos arī nespiedīs ne karstums, ne saule; jo viņu apžēlotājs tos vadīs un tos vedīs lēniņām pie ūdens avotiem.
11 Un es darīšu visus savus kalnus par ceļu, un mani lielceļi taps paaugstināti.
12 Redzi, šie nāks no tālienes, un redzi, šie no ziemeļa puses un no jūras, un šie no Sinimas zemes.
13 Gavilējat, debesis, un priecājies, zeme, sākat gavilēt, kalni, jo Tas Kungs iepriecina savus ļaudis un apžēlojās par saviem bēdīgiem.
14 Bet Ciāna saka: Tas Kungs mani atstājis, un Tas Kungs mani aizmirsis.
15 Vai sieva var aizmirst savu zīdāmo bērnu, neapžēlodamās par savu miesīgo dēlu? Un jebšu viņa to aizmirstu, tomēr es tevi neaizmirsīšu!
16 Redzi, savās rokās es tevi esmu rakstījis, tavi mūri ir vienmēr manā priekšā.
17 Tavi bērni steigsies šurp, bet tavi postītāji un izdeldētāji ies projām no tevis.
18 Pacel savas acis visapkārt, un redzi: visi šie sapulcinājās un nāk pie tevis. Tik tiešām kā es dzīvoju, saka Tas Kungs, tu tapsi ar visiem šiem apģērbta it kā ar glītumu un apjozīsies ar tiem kā brūte,
19 Jo tava aplaupītā, iztukšotā, nopostītā zeme tev nu taps visai šaura tik daudz iedzīvotāju dēļ, un tavi aprijēji atkāpsies tālu no tevis.
20 Tad tie bērni, kas bija zuduši, sacīs priekš tavām ausīm: tā vieta priekš manis ir šaura; ej tālāk, ka es varu dzīvot.
21 Bet tu sacīsi savā sirdī: kas man šos dzemdinājis, jo es biju bez bērniem, vientule, es biju cietumā vesta un atstumta; kas tad šos man ir uzaudzinājis? Redzi, es biju atstāta viena, kur tad šie bija?
22 Tā saka Tas Kungs Kungs: redzi, es pacelšu savu roku uz pagāniem un izcelšu tautām savu karogu, tad tie tavus dēlus atnesīs klēpī, un tavas meitas nesīs uz kamiešiem.
23 Un ķēniņi būs tavi audzinātāji un viņu ķēniņienes tavas zīdītājas. Tie metīsies uz vaigu zemē priekš tevis un laizīs tavu kāju pīšļus. Tad tu manīsi, ka es esmu Tas Kungs, pie kā netop kaunā, kas uz mani cerē.
24 Vai gan varenam var atņemt laupījumu? Jeb vai taisni var izsprukt no viņa cietuma?
25 Bet nu Tas Kungs tā saka: tiešām, cietumnieki varenajam taps atņemti, un laupījums izspruks varas darītājam; jo taviem pretiniekiem es stāšos pretī, un tavus bērnus es izpestīšu.
26 Un tavus spaidītājus es ēdināšu ar viņu pašu miesām, un tie piedzersies no savām pašu asinīm kā no salda vīna, un visa miesa manīs, ka es esmu Tas Kungs, tavs Pestītājs un tavs izglābējs, tas varenais iekš Jēkaba.