Isaiah 38
1 Tanī laikā Izķija palika slims uz miršanu, un pravietis Ezaija, Amoca dēls, nāca pie tā un uz to sacīja: Tā saka Tas Kungs: Apkopi savu namu, jo tu mirsi un nepaliksi vesels.
2 Tad Izķija savu vaigu pagrieza pret sienu un pielūdza To Kungu un sacīja:
3 Ak Kungs, piemini jel, ka es tavā priekšā esmu staigājis patiesībā no visas sirds un darījis, kas tev patīk. Un Izķija raudāja gauži.
4 Tad Tā Kunga vārds tā notika uz Ezaiju:
5 Ej un saki Izķijam: Tā saka Tas Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: Es tavu lūgšanu esmu klausījis, es tavas asaras esmu redzējis. Redzi, es tavām dienām pielikšu vēl piecpadsmit gadus.
6 Un tevi un šo pilsētu es izpestīšu no Asirijas ķēniņa rokas un pasargāšu šo pilsētu.
7 Un šī būs tā zīme no Tā Kunga, ka Tas Kungs šo lietu darīs, ko viņš runājis:
8 Redzi, tai ēnai, kas ar sauli pa tiem kāpieniem pie Akasa saules stundeņa uz priekšu gājusi, es likšu iet atpakaļ desmit kāpienus. Un saule gāja atpakaļ desmit kāpienus pa tiem pašiem kāpieniem, kā tā bija gājusi uz priekšu.
9 Šis ir Izķijas, Jūda ķēniņa, raksts, kad viņš bija slims bijis un no savas slimības palicis vesels.
10 Es sacīju: Pašās savās labākās dienās man jānokāpj kapa vārtos, mani atliekamie gadi man top atņemti.
11 Es sacīju: Es vairs neredzēšu To Kungu, To Kungu tai zemē, kur tie dzīvie, es vairs neieraudzīšu cilvēkus tai vietā, kur tie aizmigušie mājo.
12 Mans nams top noplēsts un aizcelts, kā ganu būdiņa; es savu dzīvību satinu kā audējs (savu audekli). Viņš mani nogriež kā no riestavas. Pirms nakts metās, tu man dari galu.
13 Es gaidīju līdz rītam, bet kā lauva viņš salauž visus manus kaulus. Pirms nakts metās, tu man darīsi galu.
14 Es kliedzu kā dzērve un bezdelīga, es vaidēju kā balodis, manas acis nogura uz augšu skatoties. Ak Kungs, man ir bail, izpestī mani!
15 Ko lai es saku? Kā viņš man solījis, tā viņš ir darījis; klusu es nu staigāšu visu savu mūžu manas dvēseles skumju dēļ.
16 Kungs, no tā cilvēks atdzīvojās, un iekš tā visa stāv mana gara dzīvība, tu mani atspirdzināsi un mani atkal darīsi dzīvu.
17 Redzi, rūgtums palicis man par svētību, pats rūgtums, bet tu manu dvēseli mīlīgi esi apkampis, ka tā nenāktu trūdēšanas bedrē, jo tu visus manus grēkus esi metis aiz sevi.
18 Jo elle tevi neteic, un nāve tevi neslavē; tie, kas grimst bedrē, necerē uz tavu patiesību.
19 Tie dzīvie, tie dzīvie, tie tevi slavē, kā es šodien; tēvs bērniem dara zināmu tavu patiesību.
20 Tas Kungs ir man par pestīšanu, un mēs dziedāsim savas dziesmas, kamēr dzīvosim Tā Kunga namā.
21 Un Ezaija sacīja: Lai ņem vienu vīģu rausi un liek plāksteri uz to trumu, tad viņš paliks vesels.
22 Un Izķija sacīja: Kāda ir tā zīme, ka es noiešu Tā Kunga namā?