1Spriedums par Moabu. Moaba Ara pa nakti postīta, izdeldēta! Tiešām, Moaba Ķire pa nakti postīta, izdeldēta.
2Uz Baītu un Dibonu, uz elku kalniem iet raudāt; uz Nebus un uz Medbas Moabs kauc. Visas viņu galvas ir nodzītas plikas un visiem bārda nogriezta.
3Savās ielās tie iet apjozušies ar maisiem, pa saviem jumtiem un ceļiem visi kauc un plūst asarās.
4Ezbona un Eleale brēc, viņas balss top dzirdēta līdz Jakcai. Tādēļ vaid paši Moaba apbruņotie, dvēsele viņam trīc.
5Mana sirds brēc par Moabu; viņa bēgļi bēg līdz Coarai, līdz EglatŠilišijai; jo uz Luķitu kāpj ar raudāšanu, un ceļā pret Oronaīm kliedz par izpostīšanu.
6Jo Nimrim ūdeņi izsīkuši; jo zāle nokaltusi, zaļums iznīcis, nekas vairs nezeļ.
7Tāpēc to krājumu, ko sakrājuši, un ko glabājuši, to tie ved pār kārklu upi.
8Jo brēkšana iet pa Moaba robežām, viņa kaukšana līdz Eglaīm, viņa kaukšana līdz Elim akai.
9Jo Dimonas ūdeņi ir pilni asiņu. Jo vēl vairāk es uzlikšu Dimonai, lauvu tiem, kas Moabā izglābušies un tai zemē atlikuši.