Isaiah 13
1 Spriedums par Bābeli, ko Ezaija, Amoca dēls, redzējis.
2 Izceļat karogu augstā kalnā, paceļat balsi, metat ar roku, lai ieiet pa valdnieku vārtiem.
3 Es esmu pavēlējis saviem svētītiem, arī savus stipros aicinājis uz savu dusmību, tos, kas priecājās par manu godību.
4 Ļaužu troksnis ir kalnos, kā no lielas tautas, trokšņa skaņa no sapulcinātu tautu valstīm. Tas Kungs Cebaot pārlūko karaspēku.
5 Tie nāk no tālas zemes, no pasaules gala, Tas Kungs ar savas dusmības rīkiem, postīt visu zemi.
6 Kauciet, jo Tā Kunga diena ir tuvu, viņa nāk kā posts no tā Visuvarenā.
7 Tādēļ visas rokas būs nogurušas, un visu cilvēku sirdis izkusīs.
8 Un tie iztrūcināsies, mokas un bēdas tos sagrābs, tiem būs sāpes, kā sievai, kas dzemdē; tie skatās kā stulbi cits uz citu, viņu vaigi deg kā liesmās.
9 Redzi, Tā Kunga diena nāk briesmīga, ar dusmām un ar karstu bardzību, un dara zemi par tuksnesi un izdeldē grēciniekus no viņas nost.
10 Jo debess zvaigznes un viņas spīdumi nedos savu gaismu, saule uzlecot aptumšosies, un mēnesis neļaus spīdēt savam gaišumam.
11 Jo es piemeklēšu bezdievību pie pasaules, un viņu netaisnību pie ļauniem, es iznīcināšu lepniem lielību un nogāzīšu vareniem greznību,
12 Ka vīrs būs dārgāks nekā tīrs zelts, un cilvēks dārgāks nekā Ovira dārgumi.
13 Tāpēc es darīšu debesi drebam, un zeme taps kustināta no savas vietas, caur Tā Kunga Cebaot bardzību un caur viņa karstās dusmības dienu.
14 Un tie būs kā izbiedināta stirna un kā avis, ko neviens nesapulcina; ikviens griezīsies pie savas tautas, un ikviens bēgs uz savu zemi.
15 Ikvienu, ko atradīs, nodurs, un ikviens, ko gūstīs, kritīs caur zobenu.
16 Un viņu bērniņi taps satriekti priekš viņu acīm, viņu nami taps nopostīti, un viņu sievas piesmietas.
17 Redzi, es pamodināšu pret tiem Mēdiešus, kas sudrabu necienī un zelta nekāro
18 Un tie nošaudīs jaunekļus ar stopiem un nežēlos bērnus mātes miesās, bērnus viņu acis nesaudzēs.
19 Un Bābele, valstu glītums, Kaldeju skaistums un lepnums, būs it kā Sodoma un Gomora, ko Dievs apgāzis.
20 Tur ne mūžam neviens vairs nedzīvos, tur neviens nemājos līdz radu radiem, Arabi tur neapmetīsies, gani tur neganīs.
21 Bet tuksneša zvēri tur mitīs, un viņu namos mājos pūces pa pulkiem, un tur dzīvos strausi un jodi tur lēkās.
22 Un vilki kauks cits pret citu viņas atstātos namos, un pūķi tanīs lepnās pilīs. Un viņas laiks jau tuvu nācis, un viņas dienas nekavēsies.