Hosea 11
1 Kad Izraēls bija bērns, tad es viņu mīlēju, un savu dēlu atsaucu no Ēģiptes.
2 Bet jo (tie pravieši) tos sauca, jo vairāk tie no viņiem nogāja; tie upurēja Baāliem un kvēpināja elku tēliem.
3 Es tomēr Evraīmu mācīju staigāt, es tos ņēmu uz savām rokām, bet tie neatzina, ka es tos dziedināju.
4 Es tos vilku ar cilvēka valgiem, ar mīlestības saitēm, un tiem biju kā kas apaušus no viņu žokļiem atvieglina, un es tiem pasniedzu barību.
5 Viņš neatgriezīsies atpakaļ uz Ēģiptes zemi, bet Asurs, tas būs viņa ķēniņš, tāpēc ka tie liedzās atgriezties.
6 Un zobens zibēs viņu pilsētās un nobeigs un aprīs viņu aizšaujamos viņu padomu dēļ.
7 Jo maniem ļaudīm prāts nesās, no manis nogriezties; tie gan top aicināti uz augšu, bet neviena nav, kas ceļas.
8 Kā es tev darīšu, Evraīm? Vai man tevi būs nodot, Izraēl? Vai es tev darīšu kā Adamai? Vai tevi postīšu kā Ceboīmu? Mana sirds ir griezusies, un mana apžēlošanās visai iedegusies.
9 Es nedarīšu pēc savas bardzības karstuma, nedz Evraīmu atkal postīšu, jo es esmu Dievs un ne cilvēks, tas Svētais tavā vidū. Un dusmās es nenākšu.
10 Tad tie dzīsies Tam Kungam pakaļ, viņš kauks kā lauva, un kad viņš kauks, tad tie bērni no vakara puses drebēs.
11 Tie drebēdami nāks no Ēģiptes, kā putns un kā balodis no Asura zemes, un es tiem likšu dzīvot viņu namos, tā saka Tas Kungs.
12 Evraīms mani apstāj ar meliem un Izraēla nams ar viltu, un Jūda vēl šaubās ap Dievu, to uzticīgo un svēto.