Genesis 47
1 Tad Jāzeps nāca un pasludināja Varaūm un sacīja: mans tēvs un mani brāļi un viņu sīkie lopi un viņu vērši un viss, kas tiem pieder, ir atnākuši no Kanaāna zemes, un redzi, tie ir Gozenes zemē.
2 Un viņš ņēma piecus no visiem saviem brāļiem, un tos veda Varaūs priekšā.
3 Un Varaūs sacīja uz viņa brāļiem: kas ir jūsu darbs? Un tie sacīja uz Varaū: tavi kalpi ir lopu gani, tā pat mēs kā mūsu tēvi. Un tie sacīja uz Varaū:
4 Mēs esam nākuši šinī zemē piemist, jo ganības trūkst tiem sīkiem lopiem, kas taviem kalpiem pieder, jo bads ir grūts Kanaāna zemē, un nu vēli, lūdzams, lai tavi kalpi apmetās Gozenes zemē.
5 Tad Varaūs runāja uz Jāzepu un sacīja: tavs tēvs un tavi brāļi pie tevis atnākuši.
6 Ēģiptes zeme stāv tev atvērā; lai tavs tēvs un tavi brāļi dzīvo tai vislabākā zemes vietā, - lai tie mīt Gozenes zemē, un ja tu zini, ka starp tiem ir krietni vīri, tad iecel tos par manu lopu uzraugiem.
7 Un Jāzeps atveda savu tēvu Jēkabu, un to stādīja Varaūs priekšā, un Jēkabs svētīja Varaū.
8 Un Varaūs sacīja uz Jēkabu: Cik gadu tavām dzīvības dienām?
9 Tad Jēkabs sacīja uz Varaū: manas svešniecības gadu dienas ir simts un trīsdesmit gadi; īsas un grūtas ir bijušas manas dzīvības gadu dienas un nepanāk manu tēvu gadus viņu svešniecības dienās.
10 Un Jēkabs svētīja Varaū un izgāja no Varaūs.
11 Un Jāzeps savam tēvam un saviem brāļiem iedeva mājas vietas, un tiem deva Ēģiptes zemē to labāko zemes vietu turēt, Raēmzes tiesā, it kā Varaūs bija pavēlējis.
12 Un Jāzeps uzturēja savu tēvu un savus brāļus un visu sava tēva namu ar maizi, kā kuram bija bērnu.
13 Un pa visām zemēm nebija maizes; jo bads bija ļoti grūts, tā ka Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē aiz bada nevarēja glābties.
14 Un Jāzeps sakrāja visu naudu, kas atradās Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē par to labību, ko tie pirka, un Jāzeps to naudu nesa Varaūs namā.
15 Kad nu tā nauda Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē bija pagalam, tad visi Ēģiptieši nāca pie Jāzepa un sacīja: dod mums maizes, kādēļ mums tavā priekšā būs mirt, kad naudas vairs nav?
16 Tad Jāzeps sacīja: dodiet savus lopus; tad es jums došu par jūsu lopiem, kad naudas nav.
17 Tad tie veda savus lopus pie Jāzepa, un Jāzeps tiem deva maizes par zirgiem un par sīkiem lopiem un par vēršiem un par ēzeļiem, un viņš tos to gadu izmitināja ar maizi par visiem viņu lopiem.
18 Kad tas gads bija galā, tad tie otrā gadā pie viņa nāca un uz viņu sacīja: mēs neapslēpsim priekš sava kunga, ka nevien tā nauda ir beigta, bet arī tie lopi mūsu kungam ir kļuvuši un nekas nav atlicis priekš mūsu kunga, kā vien mūsu miesas un mūsu tīrumi.
19 Kādēļ mums būs bojā iet priekš tavām acīm, mums un mūsu tīrumiem? Pērc mūs un mūsu tīrumus par maizi, tad mēs ar savu tīrumu Varaūm būsim par kalpiem, un dodi sēklu, ka mēs dzīvojam un nemirstam, un mūsu zeme nepaliek tukša.
20 Tad Jāzeps visus Ēģiptiešu tīrumus pirka priekš Varaūs, jo Ēģiptieši pārdeva ikviens savu tīrumu, tāpēc ka bads tiem bija grūts.
21 Tad tā zeme kļuva Varaūs rokā, un viņš tos ļaudis pārcēla pilsētās, no viena Ēģiptes robežu gala līdz otram galam.
22 Tikai priesteru tīrumus viņš nepirka, jo priesteriem bija sava daļa no Varaūs, un tie ēda no savas daļas, ko Varaūs tiem deva, tādēļ tie savu tīrumu nepārdeva.
23 Tad Jāzeps sacīja uz tiem ļaudīm: redzi, es šodien jūs un jūsu tīrumus esmu pircis Varaūm, redzi, še jums sēkla, ka jūs tīrumus apsējat.
24 Bet ar augļiem tas tā būs, ka jūs piekto tiesu dodat Varaūm, un četras daļas jums piederēs, tīrumus apsēt un par pārtiku jums un tiem, kas jūsu namā, un par pārtiku jūsu bērniņiem.
25 Un tie sacīja: tu mūs esi uzturējis dzīvus; lai žēlastību atrodam sava kunga acīs, tad mēs būsim Varaūs kalpi.
26 Tad Jāzeps to iecēla par likumu pār Ēģiptiešu tīrumiem līdz šai dienai, ka Varaūm tā piektā tiesa nāktos, - tikai priesteru zeme vien nekļuva Varaūm.
27 Un Izraēls mita Ēģiptē Gozenes zemē, un tur uzturējās un auga un vairojās ļoti.
28 Un Jēkabs dzīvoja Ēģiptes zemē septiņpadsmit gadus, un Jēkaba dienas bija simts četrdesmit un septiņi gadi.
29 Kad nu Izraēla laiks pienāca, ka tam bija mirt, tad viņš sauca savu dēlu Jāzepu un uz to sacīja: ja es tavās acīs esmu atradis žēlastību, tad liec jel lūdzams savu roku apakš manas ciskas un dari pie manis žēlastību un patiesību: neaproc jel mani Ēģiptes zemē;
30 Bet es gribu gulēt pie saviem tēviem; un tev būs mani izvest no Ēģiptes un mani aprakt viņu kapos, - un tas sacīja: es darīšu pēc tava vārda.
31 Tad viņš sacīja: zvērē man. Un tas viņam zvērēja. Un Izraēls pielūdza Dievu savas gultas galvgalā.