Genesis 22
1 Un notikās pēc šīm lietām, tad Dievs Ābraāmu pārbaudīja un uz to sacīja: Ābraām!
2 Un tas atbildēja: Redzi, še es esmu. Un viņš sacīja: ņem jel savu dēlu, savu vienīgo, ko tu mīļo, to Īzaku, un ej uz Morijas zemi, un upurē to tur par dedzināmo upuri uz viena no tiem kalniem, ko es tev sacīšu.
3 Un rītā agri Ābraāms cēlās un apjoza savu ēzeli un ņēma līdz divus no saviem puišiem un Īzaku savu dēlu, un skaldīja malku priekš tā dedzināmā upura un cēlās un gāja uz to vietu, ko Dievs tam bija sacījis.
4 Un trešā dienā Ābraāms pacēla savas acis un redzēja to vietu no tālienes.
5 Un Ābraāms sacīja uz saviem puišiem: palieciet jūs teju ar to ēzeli, un es un tas puisēns iesim uz turieni un pielūgsim; tad atkal atnāksim pie jums.
6 Un Ābraāms ņēma tā dedzināmā upura malku un to uzlika Īzakam, savam dēlam, un ņēma savā rokā uguni un nazi, un tie gāja abi kopā.
7 Tad Īzaks runāja ar Ābraāmu, savu tēvu, un sacīja: mans tēvs! Un viņš sacīja: redz, še es esmu, mans dēls. Un tas sacīja: redz, še uguns un malka, bet kur ir tas jērs par dedzināmo upuri?
8 Tad Ābraāms sacīja: Dievs sev izredzēs jēru par dedzināmo upuri, mans dēls. Un tie gāja abi kopā.
9 Un tie nāca tai vietā, ko Dievs viņam bija sacījis, un Ābraāms tur uztaisīja altāri un salika to malku un saistīja Īzaku, savu dēlu, un lika to uz to altāri malkai virsū.
10 Un Ābraāms izstiepa savu roku un ņēma nazi, savu dēlu nokaut.
11 Bet Tā Kunga eņģelis sauca no debesīm uz to un sacīja: Ābraām! Ābraām! Un tas sacīja: redzi, še es esmu.
12 Tad viņš sacīja: neizstiep savu roku pret to puisi un nedari tam nekā, jo nu es zinu, ka tu Dievu bīsties un savu dēlu, savu vienīgo, neesi taupījis manis labad.
13 Un Ābraāms pacēla savas acis un skatījās, un redzi, aiz viņa bija auns, biezos krūmos ar saviem ragiem aizķēries; un Ābraāms gāja un ņēma to aunu, un to upurēja par dedzināmo upuri sava dēla vietā.
14 Un Ābraāms nosauca tās vietas vārdu: Tas Kungs redz. Tad vēl šodien saka: uz tā kalna, kur Tas Kungs parādās.
15 Tad Tā Kunga eņģelis otru reizi uz Ābraāmu sauca no debesīm
16 Un sacīja: es esmu pie sevis zvērējis, saka Tas Kungs, - tāpēc ka tu tā esi darījis un savu dēlu, savu vienīgo, neesi taupījis, -
17 Ka es svētīdams tevi svētīšu un vairodams vairošu tavu dzimumu, it kā debess zvaigznes un kā smiltis, kas ir jūrmalā, un tavs dzimums iemantos tavu ienaidnieku vārtus.
18 Un iekš tavas sēklas visas tautas virs zemes taps svētītas, tāpēc ka tu manai balsij esi paklausījis.
19 Un Ābraāms griezās atpakaļ pie saviem puišiem, un tie cēlās un gāja kopā uz Berzabu, un Ābraāms mita Berzabā.
20 Un pēc šīm lietām Ābraāmam tapa sludināts un sacīts: redzi, Milka Naoram, tavam brālim, arī bērnus ir dzemdējusi,
21 Ucu, viņa pirmdzimto, un Busu, viņa brāli, un Ķemuēli, Ārama tēvu,
22 Un Ķezedu un Azu un Pildazu un Jitlapu un Betuēli.
23 Un Betuēls dzemdināja Rebeku. Šos astoņus dzemdēja Milka Naoram, Ābraāma brālim.
24 Un viņa lieka sieva, Reūma vārdā, dzemdēja arīdzan: Tebu un Gaāmu un Taāsu un Maāku.