Acts 7
1 Un tas augstais priesteris sacīja: vai tas tā ir?
2 Bet viņš sacīja: vīri, brāļi un tēvi, klausāties! Tas godības Dievs parādījās mūsu tēvam Ābraāmam, kad viņš bija Mezopotamijā, pirms Āranā mājoja,
3 Un sacīja uz viņu: izej no savas zemes un no saviem radiem un ej uz to zemi, ko es tev rādīšu.
4 Tad viņš no Kaldeju zemes izgājis mājoja Āranā; un pēc, kad viņa tēvs bija nomiris, Dievs viņu no turienes pārveda uz šo zemi, kur jūs tagad dzīvojiet,
5 Un viņam nedeva nekādu iemantojamu tiesu iekš tās, ir ne pēdas platumā; un tomēr viņam to solīja par mantu dot un viņa dzimumam pēc viņa, kad viņam bērnu vēl nebija.
6 Bet Dievs tā runāja: tavs dzimums būs piedzīvotājs svešā zemē un piespiests pie kalpošanas un grūti vārdzināts četrsimt gadus.
7 Un to tautu, kam tie kalpos, es gribu sodīt, Dievs sacīja; un pēc tam tie izies un man kalpos šinī vietā.
8 Un viņš tam deva to apgraizīšanas derību. Un tā viņš dzemdināja to Īzaku un to apgraizīja astotā dienā, un Īzaks to Jēkabu, un Jēkabs tos divpadsmit vectēvus.
9 Un tie vectēvi apskauda un pārdeva Jāzepu uz Ēģiptes zemi; un Dievs bija ar viņu,
10 Un to izglāba no visām viņa bēdām un tam deva žēlastību un gudrību Varaūs, Ēģiptes ķēniņa, priekšā, un tas viņu iecēla par valdītāju pār Ēģiptes zemi un visu savu namu.
11 Bet bads nāca un lielas bēdas pār visu Ēģiptes un Kanaāna zemi; un mūsu tēvi neatrada barības.
12 Un Jēkabs dzirdējis, labību esam Ēģiptes zemē, izsūtīja mūsu tēvus pirmo reiz.
13 Un otru reiz Jāzeps no saviem brāļiem tapa pazīts, un Jāzepa radi Varaūm kļuva zināmi.
14 Un Jāzeps sūtīja un ataicināja savu tēvu Jēkabu un visus savus radus, septiņdesmit un piecas dvēseles.
15 Un Jēkabs nogāja uz Ēģiptes zemi un nomira, viņš un mūsu tēvi,
16 Un tapa pārvesti uz Ziķemi un tai kapā ielikti, ko Ābraāms ar sudraba maksu bija pircis no Emora bērniem Ziķemē.
17 Bet kad tas apsolīšanas laiks tuvu klāt nāca, ko Dievs Ābraāmam bija zvērējis, tad tie ļaudis auga un vairojās Ēģiptes zemē,
18 Tiekams cits ķēniņš cēlās, kas Jāzepu nepazina.
19 Šis mūsu tautai ar viltu uzmācās un mūsu tēviem ļaunu darīja, tā ka viņiem savi mazie bērniņi bija jāizmet laukā, lai tie nepaliktu pie dzīvības.
20 Tai laikā Mozus piedzima un bija Dievam patīkams un tapa audzināts trīs mēnešus sava tēva namā.
21 Un kad tas bija izlikts laukā, tad Varaūs meita to uzņēma un to uzaudzināja sev pašai par dēlu.
22 Un Mozus tapa mācīts visā Ēģiptiešu gudrībā un bija spēcīgs vārdos un darbos.
23 Kad nu viņš bija četrdesmit gadus vecs, tad tas savā sirdī apņēmās, apmeklēt savus brāļus, Izraēla bērnus.
24 Un redzēdams, ka viens netaisnību cieta, viņš pārstāvēja un atrieba to, kam pāri darīja, un nosita to Ēģiptieti.
25 Un viņš domāja, ka viņa brāļi nomanīšot, ka Dievs caur viņa roku tiem dodot pestīšanu. Bet tie to nesaprata.
26 Un otrā dienā viņš tiem piestājās, kad tie bārās un tos skubināja uz mieru sacīdams: vīri, jūs esat brāļi, kāpēc jūs viens otram pāri darāt?
27 Bet tas, kas savam tuvākam pāri darīja, viņu atgrūda sacīdams: kas tevi cēlis par virsnieku un tiesas kungu pār mums?
28 Vai tu mani arīdzan gribi nokaut, kā tu vakar to Ēģiptieti esi nokāvis?
29 Un Mozus šī vārda dēļ bēga un piemita Midijana zemē, kur viņš divus dēlus dzemdināja.
30 Un kad četrdesmit gadi bija pagājuši, tad Tā Kunga eņģelis Sinaī kalna tuksnesī viņam parādījās degošā ērkšķu krūmā.
31 Un Mozus to redzēdams, brīnījās par to parādīšanu, un kad tas piegāja to aplūkot, tad Tā Kunga balss uz viņu notika:
32 Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābraāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs. Un Mozus sāka drebēt un nedrīkstēja tur skatīties.
33 Bet Tas Kungs uz to sacīja: noauni kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.
34 Es redzēdams esmu redzējis savu ļaužu grūtumu Ēģiptes zemē, un dzirdējis viņu nopūšanos un nolaidies tos izglābt: un nu nāc, es tevi sūtīšu uz Ēģiptes zemi.
35 Šo Mozu, ko tie bija aizlieguši sacīdami: kas tevi cēlis par virsnieku un tiesas kungu? šo Dievs sūtījis par virsnieku un Pestītāju caur tā eņģeļa roku, kas tam bija parādījies ērkšķu krūmā.
36 Šis viņus ir izvedis, darīdams brīnumus un zīmes Ēģiptes zemē un sarkanā jūrā un tuksnesī četrdesmit gadus.
37 Šis ir tas Mozus, kas uz Izraēla bērniem sacīja: Tas Kungs, jūsu Dievs, jums no jūsu brāļiem cels vienu pravieti it kā mani; to jums būs klausīt.
38 Šis pie tās draudzes tuksnesī bija ar to eņģeli, kas uz viņu runāja Sinaī kalnā, un bija ar mūsu tēviem; un saņēma dzīvus vārdus, mums tos dot;
39 Tam mūsu tēvi negribēja paklausīt, bet viņu atmeta un savās sirdis atgriezās uz Ēģiptes zemi,
40 Sacīdami uz Āronu: taisi mums dievus, kas mūsu priekšā ies; jo mēs nezinām, kas ir noticis šim Mozum, kas mūs izvedis no Ēģiptes zemes.
41 Un tie taisīja tanīs dienās vienu teļu un pienesa tam elkadievam upurus un priecājās par savu roku darbiem.
42 Bet Dievs novērsās un tos nodeva kalpot tam debess spēkam, itin kā ir rakstīts praviešu grāmatā: vai tu Izraēla nams šinīs četrdesmit gados tuksnesī man esi atnesis kaujamus un citus upurus?
43 Un jūs esat pieņēmuši to Moloka dzīvokli un sava Dieva, Remvana, zvaigzni, tās bildes, ko esat taisījuši, tās pielūgt; un es jūs pārcelšu viņpus Bābeles.
44 Tā liecības telts bija pie mūsu tēviem tuksnesī, itin kā tas, kas ar Mozu runājis, bija pavēlējis, to taisīt pēc tās priekšzīmes, ko viņš bija redzējis;
45 To dabūjuši, mūsu tēvi ar Jocuū to arī ieveda tai zemē, kas tiem pagāniem bija, kurus Dievs ir izdzinis mūsu tēvu priekšā līdz Dāvida dienām.
46 Šis žēlastību atrada Dieva priekšā un ilgojās tam Jēkaba Dievam dzīvokli atrast.
47 Un Salamans viņam namu uztaisīja.
48 Bet tas Visuaugstākais nedzīvo namos, kas rokām taisīti, itin kā tas pravietis saka:
49 Debess ir mans goda krēsls un zeme manu kāju pamesls: kādu namu jūs man uztaisīsiet, tā saka Tas Kungs, jeb kura ir mana dusas vieta?
50 Vai mana roka nav šo visu taisījusi?
51 Jūs stūrgalvīgie un sirdīs un ausīs neapgraizītie, jūs allažiņ tam Svētam Garam pretī stāvat, it kā jūsu tēvi, tā arī jūs!
52 Kuru no tiem praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nokāvuši tos, kas par tā Taisnā atnākšanu papriekš sludināja; šim jūs tagad esat palikuši par nodevējiem un slepkavām,
53 Jūs, kas bauslību caur eņģeļu rokām esat dabūjuši un neesat sargājuši.
54 Kad tie to dzirdēja, tad tas tiem iedūra sirdī un tie sakoda zobus pret viņu.
55 Bet viņš, Svēta Gara pilns būdams, skatījās uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas,
56 Un sacīja: redzi, es debesis redzu atvērtas un To Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.
57 Bet tie ar skaņu balsi brēkdami aizturēja savas ausis un visi kopā viņam uzmācās virsū,
58 Un to izmeta no pilsētas ārā un nomētāja ar akmeņiem; un tie liecinieki savas drēbes nolika pie viena jaunekļa kājām, kam vārds bija Zauls.
59 Un tie ar akmeņiem nomētāja Stepiņu, kas sauca un sacīja: Kungs Jēzu, pieņem manu garu!
60 Un ceļos mezdamies tas sauca ar skaņu balsi: Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku! Un to sacījis viņš aizmiga.