Acts 12
1 Un ap to pašu laiku ķēniņš Erodus kādiem no tās draudzes pielika rokas, tiem ļaunu darīdams,
2 Un nokāva ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli.
3 Un redzēdams, ka tas tiem Jūdu ļaudīm patika, viņš turklāt arī vēl Pēteri sagrāba, (bet bija tās neraudzētās maizes dienas)
4 Un sagrābis to lika cietumā, un to nodeva sešpadsmit karavīriem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Lieldienas tiem ļaudīm vest priekšā.
5 Tad nu Pēteris cietumā tapa sargāts; bet tā draudze bez mitēšanās lūdza Dievu par viņu.
6 Un kad Erodus viņu gribēja priekšā vest, tanī pašā naktī Pēteris gulēja starp diviem karavīriem, ar divām ķēdēm saistīts, un tie sargi priekš durvīm sargāja to cietumu.
7 Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās, un gaišums spīdēja tanī ēkā; un viņš piesita Pēterim pie sāniem un to uzmodināja sacīdams: celies drīz! Un ķēdes nokrita no viņa rokām.
8 Un tas eņģelis uz to sacīja: apjozies un apauni kājas! Un tas tā darīja. Un viņš uz to sacīja: apmet savu mēteli un nāc man līdz.
9 Un tas iznācis viņam gāja līdz un nezināja to tiešām caur eņģeli notiekam; bet tam likās, ka redzot kādu parādīšanu.
10 Un caur pirmo un otru vakti gājuši, tie nāca pie tiem dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie paši no sevis tiem atdarījās; un izgājuši tie vienu ielu nostaigāja un tūdaļ tas eņģelis no tā atstājās.
11 Un Pēteris atjēdzies sacīja: tagad es tiešām zinu, ka Tas Kungs savu eņģeli ir sūtījis un mani izpestījis no Erodus rokas un no visas Jūdu ļaužu gaidīšanas.
12 Un to nopratis viņš nāca pie Marijas nama, kas bija māte Jānim, kam pavārds Markus; tur daudz bija sapulcējušies Dievu lūgt.
13 Un Pēterim pie vārtu durvīm klaudzinot, viena kalpone, ar vārdu Rode, nāca klausīties.
14 Un Pētera balsi pazīdama, tā aiz prieka tos vārtus neatdarīja, bet ietecēja un pasludināja, ka Pēteris stāvot priekš vārtiem.
15 Bet tie uz viņu sacīja: vai tu traka? Bet viņa uz to pastāvēja, tā esot. Bet tie sacīja: tas ir viņa eņģelis.
16 Bet Pēteris joprojām klaudzināja; un atdarījuši tie viņu redzēja un iztrūkās.
17 Bet viņš meta ar roku, lai būtu klusu, un tiem stāstīja, kā Tas Kungs viņu bija izvedis no cietuma. Un viņš sacīja: pasakiet to Jēkabam un tiem brāļiem; un viņš izgājis devās uz citu vietu.
18 Un kad gaisma ausa, tad tie karavīri gauži iztrūkās, kas gan ar Pēteri esot noticis.
19 Bet kad Erodus viņu bija meklējis un nebija atradis, tad viņš tos sargus priekš tiesas izvaicājis pavēlēja, tos novest (pie nāves); un viņš nogāja no Jūdu zemes uz Cezareju un tur mita.
20 Un Erodus apņēmās karot pret Tirus un Sidonas ļaudīm; bet tie nāca vienprātīgi pie viņa, un pārrunājuši Blastu, kas bija uzraugs pār tā ķēniņa guļamo kambari, tie lūdza mieru, tāpēc ka viņu zeme savu uzturu ņēma no ķēniņa zemes.
21 Un kādā noliktā dienā Erodus aptērpās ar ķēniņa drēbēm un sēdēja uz goda krēsla un uz tiem runāja ļaužu priekšā.
22 Un tie ļaudis uzkliedza: tā ir Dieva un ne cilvēka balss.
23 Un tūdaļ Tā Kunga eņģelis viņu sita, tāpēc ka viņš Dievam to godu nedeva. Un viņš no tārpiem tapa ēsts un nomira.
24 Bet Dieva vārds auga un vairojās.
25 Bet Barnaba un Zauls, kad tie to palīdzību bija nonesuši, griezās atpakaļ no Jeruzālemes un ņēma līdz arī Jāni, ar pavārdu Marku.