2 Samuel 3
1 Un karš starp Zaula namu un Dāvida namu vilcinājās. Bet Dāvids palika jo dienas jo spēcīgāks, un Zaula nams jo dienas jo vājāks.
2 Un Dāvidam Ebronē piedzima dēli: viņa pirmdzimtais bija Ammons, no Aķinoamas, tās Jezreēlietes.
3 Un viņa otrs bija Ķileabs no Abigaīles, Nābala sievas, no Karmeļa. Un trešais Absaloms, no Maākas, Talmaja, Gezuras ķēniņa, meitas.
4 Un ceturtais Adonijus, Aģitas dēls. Un piektais Zevatijus, Abitalas dēls.
5 Un sestais Jetreams no Eglas, Dāvida sievas. Šie dzima Dāvidam Ebronē.
6 Kamēr nu karš bija starp Zaula namu un Dāvida namu, tad Abners stipri turējās pie Zaula nama.
7 Un Zaulam bija lieka sieva bijusi, Ricpa vārdā, Ajas meita. Un (Izbozets) sacīja uz Abneru: kāpēc tu guli pie mana tēva liekas sievas?
8 Tad Abners ļoti apskaitās par Izbozeta vārdiem un sacīja: vai tad es esmu suņa galva, kas pie Jūda turas? Tava tēva Zaula namam, viņa brāļiem un viņa draugiem es šodien parādu žēlastību un tevi neesmu nodevis Dāvida rokā, un tu man šodien noziegumu pārmeti tās sievas dēļ!
9 Lai Dievs Abneram šā un tā dara, ja es tā nedarīšu Dāvidam, kā Tas Kungs viņam ir zvērējis,
10 Noceldams valstību no Zaula nama un uzceldams Dāvida goda krēslu pār Izraēli un pār Jūdu no Dana līdz Berzebai.
11 Un tas Abneram ne vārda vairs nevarēja atbildēt, tā tas viņu bijās.
12 Un Abners sūtīja savā vietā vēstnešus pie Dāvida un sacīja: kam tā zeme pieder? Un sacīja: deri derību ar mani, redzi, tad mana roka būs ar tevi, atgriezt visu Izraēli pie tevis.
13 Un viņš sacīja: labi, es ar tevi derešu derību, bet vienu lietu es prasu no tevis, proti, tev manu vaigu nebūs redzēt, pirms tu man nebūsi atvedis Mikali, Zaula meitu, kad tu nāksi redzēt manu vaigu.
14 Un Dāvids sūtīja vēstnešus pie Izbozeta, Zaula dēla, sacīdams: dod man Mikali, manu sievu, ko esmu precējies ar simts Vīlistu priekšādām.
15 Un Izbozets nosūtīja un to ņēma no vīra, no Paltiēļa, Laīsa dēla.
16 Un viņas vīrs gāja viņai līdz, un iedams raudāja viņai pakaļ līdz Bakurim. Tad Abners uz to sacīja: ej, griezies atpakaļ. Tad viņš griezās atpakaļ.
17 Un Abners bija runājis ar Izraēla vecajiem un sacījis: jūs citkārt Dāvidu esat meklējuši sev par ķēniņu.
18 Tad dariet nu to, jo Tas Kungs uz Dāvidu ir runājis un sacījis: caur sava kalpa Dāvida roku es izpestīšu savus Izraēla ļaudis no Vīlistu rokas un no visu viņu ienaidnieku rokas.
19 Tāpat Abners bija runājis priekš Benjamina ausīm, un Abners nogāja arī priekš Dāvida ausīm Ebronē runāt visu, kas Izraēlim un visam Benjamina namam labi patika.
20 Un Abners nāca pie Dāvida uz Ebroni un divdesmit vīri viņam līdz, un Dāvids Abneram un tiem vīriem, kas viņam bija līdz, taisīja dzīres.
21 Tad Abners sacīja uz Dāvidu: es celšos un iešu un sapulcināšu visu Izraēli pie sava kunga, tā ķēniņa, ka tie ar tevi der derību; tad tu varēsi valdīt pār visu, kas tavai dvēselei patīk. Tā Dāvids atlaida Abneru, un tas aizgāja ar mieru.
22 Un redzi, Dāvida kalpi un Joabs griezās atpakaļ no sirošanas un pārnesa lielu laupījumu. Un Abners nebija vairs pie Dāvida Ebronē, bet šis to bija atlaidis, ka tas ar mieru bija aizgājis.
23 Kad nu Joabs un viss tas spēks ar viņu pārnāca, tad Joabam teica un sacīja: Abners, Nera dēls, ir nācis pie ķēniņa un tas viņu ir atlaidis, ka viņš ar mieru aizgājis.
24 Tad Joabs gāja pie ķēniņa un sacīja: ko tu esi darījis? Redzi, Abners pie tevis ir nācis, - kāpēc tu viņu esi atlaidis, ka tas aizgājis?
25 Tu gan Abneru, Nera dēlu, pazīsti, ka tas ir nācis tevi pierunāt, ka viņš vērā liktu tavu iziešanu un ieiešanu un izprastu visu, ko tu dari.
26 Un Joabs izgāja no Dāvida un sūtīja vēstnešus Abneram pakaļ, kas viņu atkal atveda no Ziras akas; bet Dāvids par to nezināja.
27 Kad nu Abners uz Ebroni nāca atpakaļ, tad Joabs viņu veda vārtos, klusu ar viņu parunāt, un tur tas viņam dūra vēderā, ka tas nomira, par viņa brāļa Azaēļa asinīm.
28 Kad nu Dāvids to pēcak dzirdēja, tad viņš sacīja: es esmu nenoziedzīgs un mana valstība Tā Kunga priekšā mūžīgi pie Abnera, Nera dēla, asinīm.
29 Lai tās nāk uz Joaba galvu un uz visu viņa tēva namu, un lai Joaba namā netrūkst, kam izpil un kas ir spitālīgs un kas pie spieķa staigā un kas caur zobenu krīt un kam maizes trūkst.
30 Tā Joabs un Abizajus, viņa brālis, nokāva Abneru par to, ka tas Azaēli, viņu brāli, bija nokāvis kaujā pie Ģibeonas.
31 Tad Dāvids sacīja uz Joabu un uz visiem ļaudīm, kas pie viņa bija: saplēšat savas drēbes un apvelciet maisus un žēlojaties Abnera pēc. Un ķēniņš Dāvids gāja bērēm pakaļ.
32 Kad nu Abneru apraka Ebronē, tad ķēniņš pacēla savu balsi un raudāja pie Abnera kapa, un visi ļaudis raudāja.
33 Un ķēniņš žēlojās par Abneru un sacīja: vai Abneram bija jāmirst, kā mirst nelietis?
34 Tavas rokas nebija saistītas nedz tavas kājas liktas vara pinekļos; tu esi kritis, kā krīt caur netikliem. Tad visi ļaudis vēl vairāk par to raudāja.
35 Un visi ļaudis nāca aicināt, lai Dāvids maizes ēstu, kamēr vēl bija dienas gaisma; tad Dāvids zvērēja un sacīja: lai Dievs man šā un tā dara, ja es baudīšu maizes vai cita kā, pirms saule noiet.
36 Un visi ļaudis to dzirdēja, un tas tiem labi patika; viss ko ķēniņš darīja, tas visiem ļaudīm labi patika.
37 Un visi ļaudis un viss Izraēls noprata tai dienā, ka tas nebija nācis no ķēniņa, ka Abners, Nera dēls, bija nokauts.
38 Un ķēniņš sacīja uz saviem kalpiem: vai nezināt, ka šodien lielskungs un augsts vīrs ir kritis iekš Izraēla?
39 Bet es vēl šodien esmu par jaunu, nule par ķēniņu svaidīts. Un šie vīri, Cerujas dēli, man ir par stipriem; Tas Kungs lai atmaksā tiem ļauna darītājiem pēc viņu ļaundarīšanas.