2 Samuel 11
1 Un kad gads bija pagājis, ap to laiku, kad ķēniņi mēdz iziet, tad Dāvids sūtīja Joabu un savus kalpus viņam līdz un visu Izraēli, un tie postīja Amona bērnus un apmetās pret Rabu; bet Dāvids palika Jeruzālemē.
2 Un notikās ap vakara laiku, ka Dāvids cēlās no savas gultas un staigāja pa ķēniņa nama jumtu un redzēja no jumta sievu mazgājamies, un šī sieva bija ļoti skaista no skata.
3 Un Dāvids nosūtīja un lika vaicāt pēc tās sievas; tad sacīja: tā ir Batzeba, Elijama meita, Etieša Urijas sieva.
4 Tad Dāvids sūtīja vēstnešus un to lika atvest, un tā nāca pie viņa un viņš pie tās gulēja, un kad viņa no savas nešķīstības bija šķīstījusies, tad viņa atkal gāja mājās.
5 Un tā sieva tapa grūta. Tad viņa nosūtīja un deva Dāvidam ziņu un sacīja: es esmu grūta.
6 Tad Dāvids sūtīja pie Joaba sacīdams: sūti to Etieti Uriju pie manis. Un Joabs sūtīja Uriju pie Dāvida.
7 Kad nu Urija pie viņa atnāca, tad Dāvids vaicāja: kā iet Joabam, kā iet ļaudīm un kā iet karā.
8 Un Dāvids sacīja uz Uriju: noej savā namā un mazgā savas kājas. Un kad Urija no ķēniņa nama izgāja, tad viņam ķēniņa dāvanas tapa nestas pakaļ.
9 Bet Urija apgūlās priekš ķēniņa nama durvīm ar visiem sava kunga kalpiem un negāja mājās.
10 Un Dāvidam deva ziņu un sacīja: Urija nav gājis uz mājām. Tad Dāvids sacīja uz Uriju: Vai tu nenāci no ceļa? Kāpēc tu nenoej savā namā?
11 Un Urija sacīja uz Dāvidu: Dieva šķirsts un Izraēls un Jūda paliek teltīs, ir mans kungs Joabs un mana kunga kalpi mīt laukā; vai tad es ietu mājās ēst un dzert un pie savas sievas gulēt? Tik tiešām kā tu dzīvs un tava dvēsele dzīva, es to nedarīšu.
12 Tad Dāvids sacīja uz Uriju: paliec ir šodien šeitan, tad es tev rītu atlaidīšu. Tā Urija palika Jeruzālemē šo un otru dienu.
13 Un Dāvids to aicināja, ka tas viņa priekšā ēda un dzēra, un viņš to piedzirdināja. Un vakarā viņš izgāja apgulties savās cisās ar sava kunga kalpiem, un viņš nenogāja mājās.
14 Un otrā rītā Dāvids rakstīja grāmatu Joabam un to sūtīja caur Uriju.
15 Un tai grāmatā viņš tā bija rakstījis: nostādiet Uriju tai vietā, kur tā visgrūtākā kaušanās, un novēršaties aiz viņa, ka viņš top kauts un mirst.
16 Un notikās, kad Joabs to pilsētu aplenca, tad viņš nostādīja Uriju tādā vietā, kur viņš zināja, ka tur bija stipri vīri.
17 Kad nu pilsētas vīri izgāja un ar Joabu kāvās, tad krita kādi no tiem ļaudīm, no Dāvida kalpiem, un Etietis Urija arī nomira.
18 Tad Joabs sūtīja un deva Dāvidam ziņu par visām karalietām.
19 Un viņš pavēlēja tam vēstnesim un sacīja: kad tu būsi ķēniņam izstāstījis visas karalietas,
20 Un ķēniņam dusmas celsies un viņš uz tevi sacīs: kāpēc jūs tik tuvu pie pilsētas esat gājuši kauties? Vai jūs nezinājāt, ka no mūra šaus?
21 Kas Abimeleku, JerubBezeta dēlu, ir nokāvis? Vai sieva uz viņu nemeta dzirnu akmeni no mūra, ka tas Tebecā nomira? Kāpēc esat gājuši tik tuvu pie mūra? Tad saki: tavs kalps Urija, tas Etietis, arīdzan nomiris.
22 Un tas vēstnesis nogāja un nāca un stāstīja Dāvidam visu, par ko Joabs viņu bija sūtījis.
23 Un tas vēstnesis sacīja uz Dāvidu: tie vīri bija stiprāki nekā mēs, un iznāca pret mums laukā, bet mēs viņiem pretī turējāmies līdz pat vārtu durvīm.
24 Tad strēlnieki no mūra šāva uz taviem kalpiem, ka kādi no ķēniņa kalpiem nomira,
25 Un tavs kalps Urija, tas Etietis, arīdzan nomiris. Tad Dāvids sacīja uz to vēstnesi: Tā saki uz Joabu: lai tev sirds neēdās šīs lietas dēļ, jo zobens rij te šo, te citu, stāvi jo stipri karā pret to pilsētu un izposti to, - un tā iedrošini viņu.
26 Kad nu Urijas sieva dzirdēja, ka viņas vīrs Urija bija miris, tad viņa gaudās par savu kungu.
27 Un kad gaudu laiks bija pagājis, tad Dāvids nosūtīja un to ņēma savā namā, un tā viņam palika par sievu un viņam dzemdēja dēlu. Bet šī lieta, ko Dāvids darīja, Tam Kungam nepatika.