2 Kings 19
1 Kad nu ķēniņš Izķija to dzirdēja, tad viņš saplēsa savas drēbes un apvilka maisu un gāja Tā Kunga namā,
2 Un sūtīja nama uzraugu Elijaķimu un skrīveri Zebnu un tos vecākos priesterus, maisos ģērbušos, pie pravieša Ezaijas, Amoca dēla.
3 Un tie uz viņu sacīja: tā saka Izķija: šī diena ir bēdu un soda un kauna diena. Jo bērni nākuši uz dzimšanu un spēka nav dzemdēt.
4 Vai Tas Kungs, tavs Dievs, nedzirdēs visus Rabzakus vārdus, ko viņa kungs, Asirijas ķēniņš, ir sūtījis, zaimot to dzīvo Dievu, un nepārmācīs par tiem vārdiem, ko viņš dzirdējis, Tas Kungs, tavs Dievs? Tāpēc celies un lūdz par tiem atlikušiem, kas vēl atrodas.
5 Un ķēniņa Izķijas kalpi nāca pie Ezaijas.
6 Un Ezaija uz tiem sacīja: tā jums savam kungam būs sacīt: tā saka Tas Kungs: nebīsties par tiem vārdiem, ko tu esi dzirdējis, ar ko Asirijas ķēniņa sulaiņi mani zaimojuši.
7 Redzi, es tam došu tādu garu, ka tas dzirdēs baumu un ies atpakaļ uz savu zemi, un es viņam paša zemē likšu krist caur zobenu.
8 Kad nu Rabzakus gāja atpakaļ, tad viņš atrada Asirijas ķēniņu pret Libnu karojam, jo viņš bija dzirdējis, ka tas no Laķisa jau bija aizgājis.
9 Un kad viņš par Tiraku, Moru ķēniņu, dzirdēja sakām: redzi, viņš ir izgājis ar tevi karot, tad viņš atkal sūtīja vēstnešus pie Izķijas un sacīja:
10 Tā runājiet uz Izķiju, Jūda ķēniņu, un sakāt: lai tevi nepieviļ tavs Dievs, uz ko tu paļaujies, sacīdams: Jeruzāleme netaps rokā dota Asirijas ķēniņam.
11 Redzi, tu esi dzirdējis, ko Asirijas ķēniņi darījuši visām zemēm, tās izdeldēdami; un tu domā izglābties?
12 Vai pagānu dievi tos glābuši, ko mani tēvi izpostījuši, Gozanu un Aranu un Recevu un Edeņa bērnus, kas bija Telasarā?
13 Kur ir Ematas ķēniņš un Arpadas ķēniņš un Zevarvas pilsētas, Enas un Ivas ķēniņš?
14 Kad nu Izķija bija dabūjis tās grāmatas no vēstnešu rokas un tās izlasījis, tad viņš gāja Tā Kunga namā, un Izķija tās atpleta Tā Kunga priekšā.
15 Un Izķija pielūdza Tā Kunga priekšā un sacīja: Kungs, Izraēla Dievs, kas sēdi pār ķerubiem, tu viens pats esi Dievs pār visām zemes valstīm, tu esi radījis debesis un zemi.
16 Atgriez, ak Kungs, savas ausis un klausies, atveri, ak Kungs, savas acis un redzi un dzirdi Zaneriba vārdus, ko viņš sūtījis, zaimot to dzīvo Dievu!
17 Patiesi, ak Kungs, Asirijas ķēniņi ir postījuši pagānus un viņu zemi,
18 Un viņu dievus metuši ugunī, jo tie nav dievi, bet cilvēku roku darbs, koks un akmens, tāpēc tie tos ir izpostījuši.
19 Nu tad, Kungs, mūsu Dievs, izpestī mūs jel no viņa rokas, lai visas valstis virs zemes atzīst, ka tu, ak Kungs, vien esi Dievs.
20 Tad Ezaija, Amoca dēls, sūtīja pie Izķijas un lika sacīt: tā saka Tas Kungs, Izraēla Dievs: par ko tu mani pielūdzis pret Zaneribu, Asirijas ķēniņu, to es esmu klausījis.
21 Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs pret viņu runājis: tevi nievā, tevi apsmej jumprava, Ciānas meita, aiz tevis krata galvu Jeruzālemes meita.
22 Ko tu esi apsmējis un zaimojis un pret ko tu esi pacēlis savu balsi un augsti uzcēlis savas acis? Pret to Svēto iekš Izraēla.
23 Caur saviem vēstnešiem tu To Kungu esi apmēdījis un sacījis: ar saviem ratu pulkiem es uzkāpu kalnu galos, Lībanus virsgalā, un izcērtu viņa augstos ciedru kokus un izlasītās priedes, un tieku līdz paša gala mājoklim, līdz viņa meža lepnumiem.
24 Es roku un dzeru svešus ūdeņus, un no manu kāju pēdām paliek sausas visas Ēģiptes upes.
25 Vai tu neesi dzirdējis, ka es jau sen iepriekš to esmu sataisījis, jau vecos laikos to esmu apņēmies? Tagad es tam esmu licis notikt, ka tu izposti stipras pilsētas un dari par akmeņu kopām.
26 Tāpēc viņu iedzīvotājiem nogura rokas, un tie iztrūcinājās un tapa kaunā, tie bija kā zāle laukā un kā uzzēlis zaļums un kā zāle uz jumtiem un kā rūsaina labība, pirms nāk stiebros.
27 Un es zinu tavu sēdēšanu un tavu iziešanu un tavu ieiešanu un tavu trakošanu pret mani.
28 Tavas trakošanas dēļ pret mani un tavas pārgalvības pēc, kas nākusi manās ausīs, es savu kāsi likšu tavās nāsīs un savus laužņus tavā mutē, un tev likšu griezties atpakaļ pa to ceļu, kur tu esi nācis.
29 Un tas tev būs par zīmi: šai gadā ēdīs papuvē augušu, un otrā gadā ataugu, un trešajā gadā sējiet un pļaujiet un stādiet vīna dārzus un ēdiet viņu augļus.
30 Un kas no Jūda nama ir izglābts un atlicis, sakņos atkal lejup un nesīs augļus augšup;
31 Jo no Jeruzālemes izies atlikuši, un atpestīti no Ciānas kalna. To darīs Tā Kunga Cebaot karstums.
32 Tāpēc tā saka Tas Kungs par Asirijas ķēniņu: viņš nenāks šai pilsētā un neiešaus tanī nevienu bultu un nepacels pret to priekšturamās bruņas un neuzmetīs pret to valni.
33 Pa to pašu ceļu, kur viņš nācis, viņam būs griezties atpakaļ, bet šai pilsētā viņš nenāks, saka Tas Kungs.
34 Jo es šo pilsētu paglabāšu un izpestīšu sevis labad un sava kalpa Dāvida labad.
35 Un tai pašā naktī notikās, ka Tā Kunga eņģelis izgāja un nokāva Asiriešu lēģerī simts astoņdesmit un pieci tūkstošus. Un kad no rīta agri cēlās, redzi, tad tur viss bija miroņu pilns.
36 Tā Zaneribs, Asirijas ķēniņš, aizgāja un gāja projām un griezās atpakaļ un palika Ninivē.
37 Un notikās, kad viņš pielūdza Nizroka, sava dieva, namā, tad Adrameleķs un ZarEcers, viņa dēli, to nokāva ar zobenu un aizbēga uz Ararata zemi. Un viņa dēls Asaradons palika par ķēniņu viņa vietā.