2 Chronicles 32
1 Pēc šīm lietām un šī ticības darba Zaneribs, Asirijas ķēniņš, nāca un cēlās pret Jūdu un apmetās pret tām stiprām pilsētām un domāja tās raut pie sevis.
2 Kad nu Izķija redzēja, ka Zaneribs atnāca un bija apņēmies pret Jeruzālemi karot,
3 Tad viņš sprieda ar saviem lielkungiem un varoņiem, aiztaisīt avotu ūdeņus ārpus pilsētas, un tie tam palīdzēja.
4 Un daudz ļaužu sapulcējās, kas visus avotus aiztaisīja, arī to upi, kas vidū caur zemi tecēja, jo tie sacīja: kāpēc lai Asiriešu ķēniņi nākdami atrod daudz ūdens?
5 Un viņš ņēmās drošu prātu un uztaisīja visu mūri, kur tas bija plīsis, un to uzvilka līdz torņiem, un ārā viņš taisīja vēl citu mūri un nostiprināja Millu Dāvida pilsētā, un taisīja daudz ieročus un bruņas.
6 Un viņš iecēla kara virsniekus pār tiem ļaudīm un tos sapulcināja pie sevis laukā pie pilsētas vārtiem un tiem piekodināja un sacīja:
7 Esiet stipri un ņematies drošu prātu, nebīstaties un neizbaiļojaties priekš Asiriešu ķēniņa, nedz priekš visiem tiem pulkiem, kas pie viņa, jo pie mums ir vairāk, nekā pie viņa.
8 Ar viņu ir miesas elkonis, bet ar mums ir Tas Kungs, mūsu Dievs, mums palīdzēt un vest mūsu karus. Un tie ļaudis paļāvās uz Izķijas, Jūda ķēniņa, vārdiem.
9 Pēc tam Zaneribs, Asirijas ķēniņš, sūtīja savus kalpus uz Jeruzālemi (bet viņš pats bija pie Laķisa un pie viņa bija viss viņa valsts spēks) pie Izķijas, Jūda ķēniņa, un pie visas Jūdu cilts, kas bija Jeruzālemē, un lika sacīt:
10 Tā saka Zaneribs, Asirijas ķēniņš: uz ko jūs paļaujaties, palikdami ieslēgti Jeruzālemē?
11 Vai Izķija jūs nepiekrāpj un jūs nenodod nāvei caur badu un slāpēm, sacīdams: Tas Kungs, mūsu Dievs, mūs atpestīs no Asiriešu ķēniņa rokas?
12 Vai šis nav tas Izķija, kas viņa kalnus un altārus nopostījis un uz Jūdu un Jeruzālemi runājis un sacījis: viena altāra priekšā jums būs pielūgt un uz tā kvēpināt?
13 Vai nezināt, ko es un mani tēvi esam darījuši visām pasaules tautām? Vai pasaules tautu dievi varēja izglābt savas zemes no manas rokas?
14 Kurš ir no visiem šo tautu dieviem, ko mani tēvi izdeldējuši, kas savus ļaudis varējis izglābt no manas rokas, ka jūsu Dievs jūs izglābtu no manas rokas?
15 Nu tad, lai Izķija jūs nepieviļ, un neliekaties tā pārrunāties un neticat viņam. Jo ja nevienas citas tautas un valsts dievs nav varējis izglābt savus ļaudis no manas rokas un no manu tēvu rokas, tad jūsu Dievs ne tik jūs neizglābs no manas rokas.
16 Un viņa kalpi runāja vēl vairāk pret Dievu, To Kungu, un pret Izķiju, viņa kalpu.
17 Viņš rakstīja arī grāmatas, To Kungu, Izraēla Dievu, zaimodams un pret viņu tā runādams un sacīdams: it kā pasaules tautu dievi nav izglābuši savus ļaudis no manas rokas, tāpat arī Izķijas Dievs savus ļaudis neizglābs no manas rokas.
18 Un tie sauca ar stipru balsi Jūdiski pret Jeruzālemes ļaudīm, kas uz mūra bija, tos izbiedēt un iztrūcināt, ka pilsētu varētu ieņemt.
19 Un tie runāja pret Jeruzālemes Dievu tāpat, kā pret pasaules tautu dieviem, kas ir cilvēku roku darbs.
20 Bet ķēniņš Izķija un pravietis Ezaīja, Amoca dēls, lūdza par to un sauca uz debesīm.
21 Un Tas Kungs sūtīja eņģeli, kas nomaitāja visus varenos karavīrus un lielkungus un virsniekus Asirijas ķēniņa lēģerī, ka tas ar kaunu atkal griezās atpakaļ uz savu zemi. Un kad viņš sava dieva namā gāja, tad tie, kas no viņa miesām bija cēlušies, viņu nokāva ar zobenu.
22 Tā Tas Kungs atpestīja Izķiju un Jeruzālemes iedzīvotājus no Zaneriba, Asiriešu ķēniņa, rokas un no visu citu rokas un tos pasargāja visapkārt.
23 Un daudzi nesa dāvanas Tam Kungam uz Jeruzālemi un dārgas lietas Izķijam, Jūda ķēniņam, tā ka viņš pēc tam bija paaugstināts visu tautu priekšā.
24 Tanī laikā Izķija palika slims uz miršanu un tas lūdza To Kungu, un viņš uz to runāja un tam deva vienu brīnuma zīmi.
25 Bet Izķija neatmaksāja tā, kā viņam bija labi darīts, jo viņa sirds sāka lepoties, tāpēc nāca liela dusmība pār viņu un pār Jūdu un Jeruzālemi.
26 Tad Izķija pazemojās savas sirds lepnības dēļ ar Jeruzālemes iedzīvotājiem, tāpēc Tā Kunga bardzība pār viņiem nenāca, kamēr, Izķija dzīvoja.
27 Un Izķijam bija ļoti daudz bagātības un goda un viņš sev taisīja mantu kambarus sudrabam un zeltam un dārgiem akmeņiem un dārgām zālēm un priekšturamām bruņām un visādiem dārgiem rīkiem,
28 Un klētis lauku augļiem, labībai, vīnam un eļļai un kūtis visādiem lopiem un laidarus ganāmiem pulkiem.
29 Viņš sev arī uztaisīja pilsētas, un tam bija avis un vērši lielā pulkā; jo Dievs tam deva ļoti lielu mantu.
30 Un šis Izķija aiztaisīja Ģiona ūdens augšizteku un to vadīja uz leju pret vakara pusi uz Dāvida pilsētu, un Izķijam viss viņa darbs laimējās.
31 Bet kad Bābeles lielkungi, kas pie viņa bija sūtīti, nāca vaicāt pēc tās brīnuma zīmes, kas tai zemē bija notikusi, tad Dievs viņu tā atstāja, ka to kārdināja, lai taptu zināms, kas būtu viņa sirdī.
32 Un kas vēl stāstāms par Izķiju un viņa dievbijību, redzi, tas rakstīts pravieša Ezaijas, Amoca dēla, parādīšanā un Jūda un Izraēla ķēniņu grāmatā.
33 Un Izķija aizmiga pie saviem tēviem, un to apraka Dāvida bērnu augstākā kapu vietā, un visa Jūda valsts un Jeruzālemes iedzīvotāji tam parādīja godu, kad tas bija nomiris, un viņa dēls Manasus palika par ķēniņu viņa vietā.