1 Samuel 19
1 Tad Zauls runāja ar savu dēlu Jonatānu un ar visiem saviem kalpiem, ka tie Dāvidu nokautu. Bet Jonatānam, Zaula dēlam, bija labs prāts uz Dāvidu.
2 Un Jonatāns Dāvidam to teica sacīdams: mans tēvs Zauls tevi meklē nokaut; nu tad, sargies jel rītu un paslēpies.
3 Bet es iziešu un stāvēšu savam tēvam sānis laukā, kur tu būsi, un runāšu ar savu tēvu tevis pēc un redzēšu, kas tur būs, un tev to sacīšu.
4 Tad Jonatāns runāja labu no Dāvida uz savu tēvu Zaulu un uz to sacīja: lai ķēniņš neapgrēkojās pret savu kalpu Dāvidu, jo viņš pret tevi nav grēkojis, un viņa darbi tev nāk varen ļoti par labu.
5 Jo viņš savu dzīvību ir licis savā rokā un to Vīlistu kāvis, un Tas Kungs ir devis lielu pestīšanu visam Izraēlim. To tu esi redzējis un priecājies, kāpēc tad tu gribētu apgrēkoties pret nenoziedzīgām asinīm, Dāvidu bez vainas nokaudams.
6 Un Zauls paklausīja Jonatāna balsij, un Zauls nozvērējās: tik tiešām ka Tas Kungs dzīvo, tam nebūs nokautam tapt.
7 Un Jonatāns aicināja Dāvidu, un Jonatāns sacīja Dāvidam visus šos vārdus. Un Jonatāns veda Dāvidu Zaula priekšā, un viņš bija šī priekšā kā citkārt.
8 Tad atkal karš cēlās, un Dāvids izgāja un karoja ar Vīlistiem un tos kāva ar lielu kaušanu, un tie bēga viņa priekšā.
9 Bet ļauns gars no Tā Kunga nāca pār Zaulu, un tas sēdēja savā nama, un viņa šķēps bija viņa rokā, un Dāvids spēlēja uz stīgām ar roku.
10 Tad Zauls gribēja Dāvidu nodurt ar to šķēpu pie sienas, bet šis novērsās no Zaula, un tas šķēps ieskrēja sienā; un Dāvids bēga un izbēga tai pašā naktī.
11 Tad Zauls sūtīja vīrus Dāvida namā viņu sargāt un rītu nokaut. Bet Mikale, viņa sieva, to viņam teica un sacīja: ja tu šo nakti savu dzīvību neglābsi, tad tu rītu tapsi nokauts.
12 Un Mikale nolaida Dāvidu pa logu zemē, un tas nogāja un bēga un izglābās.
13 Un Mikale ņēma vienu tēlu un to lika uz gultu, un vienu kazu spalvas audumu tam lika galvgalā un to apsedza ar deķi.
14 Un Zauls sūtīja vīrus, Dāvidu atvest, bet tā sacīja: viņš ir slims.
15 Tad Zauls sūtīja vīrus, Dāvidu aplūkot un sacīja: atnesiet to ar gultu pie manis, ka tas top nokauts.
16 Kad nu tie vīri ienāca, redzi, tad tēls bija gultā, un kazu spalvas audums viņa galvgalā.
17 Tad Zauls sacīja uz Mikali: kāpēc tu mani tā esi pievīlusi un manu ienaidnieku atlaidusi, ka tas ir aizbēdzis? Bet Mikale sacīja uz Zaulu: viņš uz mani sacīja: atlaid mani, kāpēc man tevi būs nokaut?
18 Tā Dāvids bēga un izglābās un nāca pie Samuēļa uz Rāmatu, un stāstīja tam visu, ko Zauls tam bija darījis, un gāja līdz ar Samuēli un palika Najotā.
19 Un Zaulam teica un sacīja: redzi, Dāvids ir Najotā pie Rāmatas.
20 Tad Zauls sūtīja vīrus, Dāvidu atvest. Kad tie nu redzēja vienu praviešu pulku runājam praviešu vārdus un Samuēli pie viņiem stāvam par uzraugu, tad Dieva Gars nāca par Zaula vīriem, ka tie arī praviešu vārdus runāja.
21 Un kad tas Zaulam tapa sacīts, tad viņš sūtīja citus vīrus, - ir tie runāja praviešu vārdus. Tad Zauls sūtīja vēl trešos vīrus, - tie arīdzan runāja praviešu vārdus.
22 Tad viņš arī pats gāja uz Rāmatu un nāca pie tās lielās akas, kas bija pie Zekus, un vaicāja sacīdams: kur ir Samuēls un Dāvids? Un viņam sacīja: redzi, Najotā pie Rāmatas.
23 Tad viņš gāja uz turieni, uz Najotu pie Rāmatas. Un Dieva Gars nāca arī uz viņu un tas gāja praviešu vārdus runādams, kamēr viņš nāca uz Najotu pie Rāmatas.
24 Un arī viņš tur novilka savas drēbes un runāja praviešu vārdus Samuēļa priekšā, un viņš krita kails pie zemes cauru dienu un cauru nakti. Tāpēc saka: vai Zauls arī starp praviešiem?