1 Samuel 13
1 Zauls bija četrdesmit* gadus vecs, kad palika par ķēniņu un valdīja divdesmit** divus gadus pār Izraēli. (* laikam: četrdesmit, ** laikam: divdesmit, jo še tā skaitļa trūkst.)
2 Un Zauls sev izlasīja trīs tūkstošus no Izraēla un divi tūkstoši bija pie Zaula Mikmasā un uz Bēteles kalniem, un tūkstoši pie Jonatāna Benjamina Ģibejā; un tos citus ļaudis viņš atlaida, ikvienu uz savām mājām.
3 Bet Jonatāns sita Vīlistus lēģerī Ģebā, un Vīlisti to dzirdēja. Tādēļ Zauls pūta ar bazūnēm pa visu zemi sacīdams: lai Ebreji to dzird.
4 Tad viss Izraēls dzirdēja sakām: Zauls Vīlistus lēģerī ir sitis, un Izraēls ir tapis smirdots pie Vīlistiem. Tad tie ļaudis tapa sasaukti uz Ģilgalu Zaulam pakaļ.
5 Un Vīlisti sapulcējās pret Izraēli karot, trīsdesmit tūkstoš rati un seštūkstoš jātnieki un tik daudz ļaužu kā smiltis jūrmalā. Un tie cēlās un apmeta lēģeri pie Mikmasas, no Bet-Avenas pret rītiem.
6 Kad nu Izraēla vīri redzēja savas bēdas (jo tie ļaudis bija spaidos), tad tie ļaudis paslēpās alās un ērkšķu krūmos un klintīs un pilīs un bedrēs.
7 Un Ebreji cēlās pār Jardāni pāri uz Gada zemi un Ģileādu. Bet Zauls bija vēl Ģilgalā un visi ļaudis drebēja viņam pakaļ.
8 Tad viņš gaidīja septiņas dienas, līdz tam laikam, ko Samuēls bija nolicis. Bet kad Samuēls uz Ģilgalu nenāca, tad tie ļaudis no viņa izklīda.
9 Tad Zauls sacīja: nesiet man šurp to dedzināmo upuri un tos pateicības upurus. Un viņš upurēja to dedzināmo upuri.
10 Kad nu viņš bija beidzis upurēt to dedzināmo upuri, redzi, tad Samuēls atnāca, un Zauls izgāja tam pretī, viņu sveicināt.
11 Tad Samuēls sacīja: ko tu esi darījis? Un Zauls sacīja: kad es redzēju, ka tie ļaudis no manis izklīda un tu noliktā laikā nenāci, un tie Vīlisti bija sapulcējušies Mikmasā,
12 Tad es sacīju: nu Vīlisti pie manis nāks uz Ģilgalu, un es Tā Kunga vaigu neesmu pielūdzis, tā es iedrošinājos un upurēju to dedzināmo upuri.
13 Tad Samuēls sacīja uz Zaulu: tu esi aplam darījis; tu neesi turējis Tā Kunga, sava Dieva, bausli, ko viņš tev ir pavēlējis; jo nu Tas Kungs tavu valstību pār Izraēli būtu apstiprinājis mūžīgi,
14 Bet nu tava valstība nepastāvēs: Tas Kungs sev vīru ir izmeklējis pēc savas sirds, un Tas Kungs to ir nolicis saviem ļaudīm par valdnieku, tāpēc ka tu neesi turējis, ko Tas Kungs tev bija pavēlējis.
15 Tad Samuēls cēlās un gāja no Ģilgalas uz Benjamina Ģibeju, un Zauls skaitīja tos ļaudis, kas pie viņa atradās, pie sešsimt vīru.
16 Un Zauls un Jonatāns, viņa dēls, un tie ļaudis, kas pie viņiem atradās, palika Benjamina Ģibejā. Bet Vīlisti bija apmetušies Mikmasā.
17 Un no Vīlistu lēģera izgāja trīs pulki sirotāju, viens pulks griezās uz to ceļu pret Ovru, uz Zaula zemi,
18 Un viens pulks griezās uz to ceļu pret Bet-Oronu, un viens pulks griezās uz to robežas ceļu, kas uz Ceboīm ieleju pret tuksnesi stiepjas.
19 Un neviena kalēja nebija pa visu Izraēla zemi. Jo Vīlisti sacīja: lai Ebreji ne zobenu, ne šķēpu netaisa.
20 Tādēļ visam Izraēlim bija jānoiet pie Vīlistiem, savu lemesi vai lāpstu vai cirvi vai izkapti asināt.
21 Un asmeņi pie izkaptīm un lāpstām un dakšām un cirvjiem bija atcirsti, un tie dzenuļi atkal bija jāmetina.
22 Un notikās kaujas dienā, ka ne pie viena no tiem ļaudīm, kas bija pie Zaula un pie Jonatāna, neatrada rokā ne zobena, ne šķēpa, tikvien pie Zaula un pie Jonatāna, viņa dēla, tie atradās.
23 Un viens pulks Vīlistu devās uz to ceļa šaurumu kalnos pie Mikmasas.