1 Kings 22
1 Un trīs gadus tiem bija miers un kara nebija starp Sīriešiem un Izraēli.
2 Bet trešā gadā Jozavats, Jūda ķēniņš, nogāja pie Izraēla ķēniņa.
3 Un Izraēla ķēniņš sacīja uz saviem kalpiem: vai jūs nezināt, ka Rāmota Ģileādā pieder mums, un mēs esam klusu un viņu neņemam no Sīriešu ķēniņa rokas?
4 Un viņš sacīja uz Jozavatu: vai tu ar mani gribi iet karā pret Rāmotu Ģileādā? Un Jozavats sacīja uz Izraēla ķēniņu: es būšu kā tu, un mani ļaudis kā tavi ļaudis, un mani zirgi kā tavi zirgi.
5 Un Jozavats sacīja uz Izraēla ķēniņu: vaicā jel šodien Tā Kunga vārdu.
6 Un Izraēla ķēniņš sapulcināja tos praviešus, četrsimt vīrus, un sacīja uz tiem: vai man būs iet karā uz Rāmotu Ģileādā, jeb vai man no tam būs atstāties? Un tie sacīja: celies, jo Tas Kungs viņu dos ķēniņa rokā.
7 Bet Jozavats sacīja: vai še nav vēl kāds no Tā Kunga praviešiem, ka mēs to varētu vaicāt?
8 Un Izraēla ķēniņš sacīja uz Jozavatu: vēl ir gan viens vīrs, caur ko To Kungu var vaicāt, bet es viņu ienīstu, jo tas man nesludina labu, bet ļaunu vien, Mikus, Jemlas dēls. Un Jozavats sacīja: lai ķēniņš tā nerunā.
9 Tad Izraēla ķēniņš aicināja vienu sulaini un sacīja: atved drīz Miku, Jemlas dēlu.
10 Un Izraēla ķēniņš un Jozavats, Jūda ķēniņš, sēdēja ikkatrs savā krēslā savās drēbēs ģērbušies tai pagalmā, kur ieiet pa Samarijas vārtiem, un visi pravieši sludināja viņu priekšā.
11 Un Cedeķija, Kenaānas dēls, taisīja sev dzelzs ragus un sacīja: tā saka Tas Kungs: ar šiem tu badīsi Sīriešus, kamēr tos izdeldēsi.
12 Un visi pravieši sludināja tā sacīdami: celies pret Rāmotu Ģileādā, jums būs laba laime, jo Tas Kungs viņu dos ķēniņa rokā.
13 Un tas vēstnesis, kas bija gājis pēc Mikus, uz to runāja un sacīja: redzi jel, tie pravieši runā vienā mutē labu ķēniņam, lai jel tavs vārds tāpat ir kā viņu vārds, un runā labu.
14 Bet Mikus sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs, ko Tas Kungs uz mani sacīs, to es runāšu.
15 Un kad viņš nāca ķēniņa priekšā, tad ķēniņš uz viņu sacīja: Miku, vai mums būs iet karā pret Rāmotu Ģileādā, jeb vai mums no tam būs atstāties? Un tas uz viņu sacīja: celies, tev izdosies, jo Tas Kungs viņu dos ķēniņa rokā.
16 Tad ķēniņš uz viņu sacīja: cik reiz man tev būs piekodināt, cita nekā man nesacīt kā taisnību Tā Kunga Vārdā?
17 Un viņš sacīja: es redzēju visu Izraēli izklīdinātu pa kalniem, itin kā avis, kam gana nav. Un Tas Kungs sacīja: šiem kunga nav, lai ikviens ar mieru iet savā namā.
18 Tad Izraēla ķēniņš sacīja uz Jozavatu: vai es tev neesmu sacījis, ka viņš par mani labu nesludina, bet ļaunu?
19 Un (Mikus) sacīja: tādēļ klausi Tā Kunga vārdu: es redzēju To Kungu sēžam uz sava goda krēsla un visu debess spēku ap viņu stāvam pa labai un pa kreisai rokai.
20 Un Tas Kungs sacīja: kurš pierunās Akabu, lai tas ceļas un krīt Rāmotā Ģileādā? Un viens runāja šā, otrs tā.
21 Tad viens gars izgāja un nostājās Tā Kunga priekšā un sacīja: es viņu pierunāšu. Tad Tas Kungs uz to sacīja: caur ko?
22 Un viņš sacīja: es iziešu un būšu melu gars visu viņa praviešu mutē. Un viņš sacīja: tu viņu pierunāsi un arī pārspēsi; ej un dari tā.
23 Un nu redzi, Tas Kungs melu garu devis visu šo tavu praviešu mutē, un Tas Kungs par tevi ļaunu runājis.
24 Tad Cedeķija, Kenaānas dēls, piegāja un deva Mikum pliķi un sacīja: kā tad Tā Kunga Gars būtu no manis atstājies, ar tevi runāt?
25 Un Mikus sacīja: redzi, to tu redzēsi tai dienā, kad tu no vienas istabas otrā iesi paslēpties.
26 Un Izraēla ķēniņš sacīja: ņem Miku un ved to atpakaļ pie Amona, pilsētas virsnieka, un pie Joasa, ķēniņa dēla,
27 Un saki: tā saka ķēniņš: liekat to cietumā un ēdinājiet to ar bēdu maizi un ar bēdu ūdeni, kamēr es atkal laimīgs pārnākšu.
28 Un Mikus sacīja: ja tu atkal laimīgs pārnāksi, tad Tas Kungs caur mani nav runājis. Un viņš sacīja: klausāties, visi ļaudis!
29 Tā Izraēla ķēniņš un Jozavats, Jūda ķēniņš, cēlās pret Rāmotu Ģileādā.
30 Un Izraēla ķēniņš sacīja uz Jozavatu: es pārģērbies iešu kaujā, bet tu ģērbies savās drēbēs. Un Izraēla ķēniņš pārģērbās un gāja kaujā.
31 Un Sīriešu ķēniņš saviem ratu virsniekiem (to bija trīsdesmit un divi) bija pavēlējis un sacījis: nelaužaties ne uz mazu ne uz lielu, bet uz Izraēla ķēniņu vien.
32 Kad nu tie ratu virsnieki Jozavatu redzēja, tad tie sacīja: tiešām tas ir Izraēla ķēniņš, un tie griezās un lauzās uz viņu, bet Jozavats brēca.
33 Kad nu tie ratu virsnieki redzēja, ka šis nebija Izraēla ķēniņš, tad tie no viņa griezās nost.
34 Un viens vīrs uzvilka savu stopu no nejauši un iešāva Izraēla ķēniņam starp sprādzēm un krūšu bruņām. Tad viņš sacīja uz savu ratu vadītāju: griez savu roku un izved mani no kaujas, jo es esmu ievainots.
35 Un kaušanās palika karsta tai dienā, un ķēniņš stāvēja savos ratos Sīriešiem pretī un nomira vakarā; un asinis tecēja no vainas uz ratu grīdu.
36 Tad pa visu karapulku saulei noejot sauca un sacīja: ikviens uz savu pilsētu, ikviens uz savu zemi!
37 Tā ķēniņš nomira un tapa novests uz Samariju, un ķēniņu apraka Samarijā.
38 Kad nu tos ratus mazgāja Samarijas dīķī, tad maukām mazgājoties suņi laizīja viņa asinis pēc Tā Kunga vārda, ko viņš bija runājis.
39 Kas nu vēl par Akabu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, un tas ziloņkaulu nams, ko viņš taisījis, un visas pilsētas, ko viņš cēlis, tas viss rakstīts Izraēla ķēniņu laiku grāmatā.
40 Tā Akabs aizmiga saviem tēviem pakaļ, un Akazija, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā.
41 Un Jozavats, Azas dēls, palika par ķēniņu pār Jūdu Akaba, Izraēla ķēniņa, ceturtā gadā.
42 Un Jozavats bija trīsdesmit un piecus gadus vecs, kad viņš palika par ķēniņu un valdīja divdesmit un piecus gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Azuba, Zilkus meita.
43 Un viņš staigāja visos sava tēva Azas ceļos, viņš no tiem neatstājās un darīja, kas Tam Kungam patika. Tik tie kalnu altāri netapa nopostīti, un tie ļaudis upurēja un kvēpināja vēl pa tiem kalniem.
44 Un Jozavatam bija miers ar Izraēla ķēniņu.
45 Un kas vēl stāstāms par Jozavatu un viņa spēks, ko viņš parādījis, un kā viņš karojis, tas viss ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā,
46 Viņš arī izdzina no zemes tos atlikušos mauciniekus, kas Azas, viņa tēva, laikā bija atlikuši.
47 To brīdi neviena ķēniņa nebija Edomā, bet ķēniņa vietnieks valdīja.
48 Un Jozavats lika taisīt lielus kuģus, braukt uz Oviru pēc zelta. Bet tie nenogāja, jo EceonĢeberā tie kuģi tapa sadragāti.
49 Tad Akazija, Akaba dēls, sacīja uz Jozavatu: lai mani kalpi iet ar taviem kalpiem līdzi uz laivām. Bet Jozavats negribēja.
50 Un Jozavats aizmiga saviem tēviem pakaļ un tapa aprakts pie saviem tēviem Dāvida pilsētā. Un viņa dēls Jorams palika par ķēniņu viņa vietā.
51 Un Akazija, Akaba dēls, palika par ķēniņu pār Izraēli Samarijā Jozavata, Jūda ķēniņa, septiņpadsmitā gadā, un valdīja divus gadus pār Izraēli.
52 Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, un staigāja sava tēva ceļā un savas mātes ceļā un Jerobeama, Nebata dēla, ceļā, kas Izraēli paveda uz grēkiem.
53 Un viņš kalpoja Baālam un metās zemē priekš tā un apkaitināja To Kungu, Izraēla Dievu, tā kā viņa tēvs bija darījis.